Par mācītāju Krišu Lasmani

Krišs Lasmanis, Kārļa dēls, dzimis 1871. gada 20.jūlijā Aizputē. Izglītību guvis Aizputes ministrijas skolā. Miris 1942.gada 3.maijā.

Kriša Lasmaņa tēvs nostrādāja 16 gadus par kalpu Aizputes pilsmuižā. Pēc tam pārceļas uz dzīvi Aizputes apriņķī, Apriķu pagastā, Kasparu mājās.

Kriša Lasmaņa tēva ģimenē uzauga 6 bērni. Jau agrāk bija pievienojies Aizputes baptistu draudzei.

Krišs Lasmanis tika kristīts 1885. gadā Sakas draudzē, kur arī sāka darboties draudzes jauniešos. Sākumā mazāk, bet, kļūstot gados vecākam, ar prieku un sajūsmu izpildīja uzdoto darbu jauniešu vidū.

Sakas draudzes mācītājs arvien biežāk Krišam Lasmanim uzticēja dažādās vietās apkārtnē vadīt evaņģēlija sapulces. Sevišķi rosīgi Lasmanis darbojās jaunatnes vidū: tikai retu svētdienu varēja pavadīt Sakas draudzē. Viņam interesēja darbs citās draudzēs. Uz Lasmaņa ierosmi atjaunojās jauniešu pulciņu darbs Ulmalē, Pāvilostā, Apriķos un citur. Vienmēr Krišs Lasmanis bija runātājs draudžu dievkalpojumos.

Dažus gadus Krišs Lasmanis regulāri sarakstījās ar J.A.Freiju, saņemot no viņa grāmatas un konspektus sludināšanas darbam. Freijs viņu kandidēja garīgo darbinieku seminārā Krievijā. Taču laicīgo apstākļu dēļ viņš tur nevarēja piedalīties.

Krišs Lasmanis apprecēja Sakas draudzes locekli – Kalnenieku mājas saimnieka jaunāko meitu Līzi Treijāni. Pēc vairākiem gadiem, 1903.gadā, Krišs Lasmanis rentēja, un vēlāk nopirka (ar 28 gadu izmaksas periodu) no Snēpeles barona „Gaiļu” mājas. Sāka kopt zemi. Taču blakus zemes darbiem, viņš cītīgi piedalījās Turlavas draudzē ar Dieva vārda sludināšanu. Draudze savas sapulces noturēja glīti iekārtotā zālē Turlavas pagastā (Ušņu mājās pie brāļa Bāliņa). Zemes darbi savā mājā Krišam Lasmanim palika otrā vietā. Viņš māju izrentēja un J.A.Freija uzdevumā apceļoja gandrīz visas Latvijas baptistu draudzes, kā ceļojošs evaņģēlists, pat dažreiz izbraucot uz Krieviju, kur bija apmetušies uz dzīvi daži latvieši. Tur īpatnējos apstākļos viņš sludina evaņģēlija vēsti.

Kriša Lasmaņa ģimenē 5 dēli un 3 meitas, visi kristīti un vairak vai mazāk darbojas draudzēs.

Iesākoties pirmajam pasaules karam, Krišs Lasmanis atgriežas savā ģimenē, lauku mājās – „Gaiļos”. Viņš paliek par Turlavas draudzes mācītāju.

Pēc grūtiem kara gadiem, dažādi cietušās ģimenes sāk vairāk pievērsties garīgajām pārdomām. Krišs Lasmanis iet no mājas uz māju – mierina satrauktos ļaudis, sludina atgriezties no grēcīgās dzīves. Ļaudis uzklausa, un rezultātā vairākās mājās, dažādās apkārtnes vietās tiek dibinātas draudžu stacijas ar ik svētdien notiekošu sapulci.

Jātelē un Planīcā (agrākais nosaukums Klanica) Lasmanis sastopas ar vietām, kurās strādājis pirmais baptistu celmlauzis Ādams Gertners, jo Jātele ir Ādama Gertnera dzimtas šūpulis. Te Lasmanis satiekas ar cilvēkiem, kuru vectēvi daudz stāstījuši bērniem par Ādamu Gertneru, kā dzīvu jaunās ticības sludinātāju. Planīcas pagastā pat kādās mājās Krišs Lasmanis notur sapulces, kur mājas īpašniekam ir tāds pat uzvārds kā bijušam baptistu celmlauzim, Ādamam Gertneram, kurš arī ievests Snēpeles draudzes locekļu sarakstā ar šādu vārdu. Vai viņu starpā bijusi radniecība, tas gan šobrīd vairs nav zināms.

Jāteles pagasta Leju mājā nodibināja draudzes staciju, tur divas reizes mēnesī Krišs Lasmanis notur dievkalpojumus un Vilgāles ezerā vairākas reizes izdara kristības.

Krišs Lasmanis vienreiz mēnesī ir Turlavas draudzē Ušņu mājās. Bet pārējās svētdienās un, nereti arī darbadienās, apmeklē draudzes stacijas. Krišam Lasmanim ir palīgi – brāļi Leja, V.Jansons, J.Fiebigs, Stobis un citi, kas sludina evaņģēlija vēsti.

Šajā laikā baptistu draudzes locekļi stipri pārgrupējas no Turlavas uz Snēpeli un tās apkārtni. Draudze bija izaugusi pāri par simts locekļu. Bija jāmēro ļoti tāls ceļš uz Turlavu, kur bija palikuši nedaudz locekļu. Tad draudze nolēma galvenās telpas iekārtot Snēpeles pagasta Gaiļu mājās un nosaukumu mainīt – „Snēpeles baptistu draudze”. Tas bija apmēram viduspunkts visu apkārtējo draudzes locekļu dzīvesvietām. Turlava palika kā stacija pie Snēpeles draudzes.

Turlavas – vēlāk Snēpeles draudzes kori vadīja brālis Cīrulis no Vangas (dzejnieces L.Cīrules – Polis tēvs), pēc tam Ādams Arājs un beidzot no 1924. gada Krišs Lasmanis.

Draudžu sajukuma laikā Krišs Lasmanis ar savu ticīgo stāju panāca, ka draudze nesasķēlās – nepārgāja pie Fetlera dibinātās 2. baptistu savienības, bet palika pie bijušās, kaut gan netrūka dažādi kūdītāji no pilsētas draudzēm. Arī uz Brazīlīju neviens neaizbrauca.

Kad 1935. gadā draudzē ieradās jaunais sludinātājs Pauls Iļģis, Krišs Lasmanis ar prieku veicināja Iļģa ievēlēšanu par sludinātāju Snēpeles draudzē, kā arī palidzēja organizēt jaunās baznīcas būvi. Nu atkal Krišam Lasmanim bija izdevība kā evaņģēlistam apceļot draudzes, sludinot tur vēsti par Jēzu un reizē arī vākt ziedojumus Snēpeles baznīcas būvei.

Krišam Lasmanim bija vēl izdevība piedalīties Snēpeles baznīcas spāru svētkos, kā arī tās atklāšanas svētkos, tad 1942. gada ziemā, Krišs Lasmanis smagi saslima, un 3.maijā šķīrās no draudzes uz mūžu. Viņa miesas sedz Snēpeles Centra kapu smiltis.

Kas attiecas uz Kriša Lasmaņa misiones darbu, daži fragmenti no Andreja Lasmaņa stāsta „Dzives miglā” 5. un 6. daļas:

1.

Kriša Lasmaņa vēstule sievai 1909.gada 27. janvārī.

„Sveiki mani mīļie! Jēzus Kristus vārdā jūs sveicinu ...esmu kādā sādžā, ko sauc Belovska. Šeit sludinu par mīļo Jēzu. Sapulces noturam katru dienu divas reizes – priekšpusdienā un pēcpusdienā...

Simbirskas stacijā vakarā kāds krievs ar pajūgu bija man pretī. Bija liels sals. Arī vēl tagad salst. Stacijā rādīja termometrs -39 grādi.

Mani ieģērba lielos voiloka zābakos, kas bija pāri ceļiem. Uzvilka plikkažoku, ar garu siltu vilnu, kura apkakle sniedzas pāri galvai. Galvā uzmauca mīkstu bašļiku un ar šalli vēl apsēja tā, ka tik acis vien bija laukā.

Pūta ass vējš, bet laiks bija skaidrs. Zilajās debesīs mirgoja neskaitāmu zvaigžņu jūra. Mēģināju iedomāt – uz kuru pusi būtu mājas. No zvaigznēm nekā nevarēju saprast. Visapkārt neviena krūma, neviena koka. Cik tālu skats sniedzas, visur balts sniega klājs. No ceļa neredz ne zīmītes. Zirgs tomēr ceļu atrod – mierīgos rikšos tas dodas uz priekšu pa balto klajumu, tā pēdas tūliņ vējš ar smalku sniega strūklu nolīdzina. Sākumā sals knieba acīs – tās asaro, bet drīzi pierod un siltā kažokā pat iesnaužos.

Bija uz rīta pusi, kad sasniedzām sādžu. Esmu spirgts un vesels. Sals neko nav kaitējis.

Mazās kleķa būdiņas pa pusei ieputinātas sniegā. Tāds nu lūk ir šis ciems, jeb ģerevņa. Laipna krieviete pasniedz siltu tēju un bliņas, kas labi atspirdzina.

Kad pamodos, tūliņ bija jātur sapulce, jo esot kaimiņu sētā daudz ļaužu, kas jau no vakara gaidot.

Nu jau esmu divas nedēļas šeit. Cilvēku daudz. Mazā istabiņa, kas būs kādu sešu, septiņu soļu uz katru pusi, pilna no sienas līdz sienai. Visi stāv kājās, solu nav, arī galdu nav. Man ir tikai krēsls. Arī es stāvu, Bībeli turu rokā. Sarunājos krieviski, bet dievvārdus runāju latviski un visu pārtulko brālis Riekstiņš.

Ģerevņā visi ļoti nabadzīgi, bet bezgala viesmīlīgi.

Reiz sapulcē ieradās arī sādžas gorodovojs. Pēc kādas stundas noņēma cepuri un beigās pateica „horošo”. Šeit ziemu gandrīz nestrādā, tāpēc arī varam katru dienu turēt sapulces.

Vienu dienu bija iesūtīti no sādžas „popa” seši vīri, lai visus piekautu un mani nosistu. Kad sapulci gandrīz biju beidzis, viens kauslis izgrūdās citiem cauri pie manis. Vīrs bija ļoti liels, sarkanu seju. Nikns, dusmās izbolītām acīm viņš metās uz mani, lai mani sagrābtu. Pacēlis pret mani rokas, viņš izsaucās „hoop”, bet palika kā paralizēts, rokas vairs nevarēja nolaist. Visi kaušļi pārbijās un aizmuka, tikai nelaimīgais stāvēja ar paceltām rokām un nekustējās. Viņam asaras sāka birt pār sarkanajiem vaigiem. Mēs visi ilgi lūdzām Dievu, līdz beidzot arī viņš izmisuma pilniem vārdiem sauca uz Dievu un atguva brīvību.

Ir nokārtots, ka svētdien, vairākās ragavās brauksim uz Simbirsku, lai tur kristītu vairāk desmit dvēseles, kas derībā grib sekot Jēzus pēdās. Starp tiem būs arī dūšīgais krievs, kas bija sūtīts man uzbrukt.

...ceru priekš jurģiem, ja Dievs atļaus, būt vēl mājā. Man liekas, māju vajadzēs izrentēt, jo Tev vienai būs vasarā grūti ar tiem zemes darbiem. Man Dievs licis strādāt Viņa druvā, un Viņam es nevaru neklausīt. Tik daudzi Latvijā, un plašajā krievu zemē sauc: „Nāciet, palīdziet!”

Cerēju Tev nosūtīt drusku naudas. Izbraucot no Latvijas, Freijs man iedeva no Sabiedrības 50 rubļu. Bet, ak vai, te tāda nabadzība, ka esmu visu izdalījis, un dalītu vēl, ja būtu. Neļaunojies – es citādi nevarēju. Arī Sabiedrības grāmatas esmu bez maksas izdalījis, par tām, lai Freijs atrēķina no tās naudas, ja viņš ko nolemj man vēl dot.

Lai mīļais Jēzus jūs pasargā! Māci vienmēr bērniem Dieva ceļu. Sveicini iekš Kristus arī brāļus un māsas Turlavā.

2.

... Svētdiena. Pelēki mākoņi no Jēku puses lieliem blāķiem veļas it zemu, liekas tos pat ar roku var sasniegt. Mākoņu malas miglaini saplūdušas kopā. Brāzmaini tie sijā lietu. Grūti ticēt, ka tas varētu apstāties, liekas, ka līs un līs visu dienu, nedēļu, mēnesi.

Šodien sapulce Jāteles lejās, jo nav neviena svētdiena, kad tēvam nebūtu jānotur dievvārdu sapulce. Viņš iet visur, kur viņu aicina, gan tuvāk, gan pavisam tālu. Iet viņš tikai kājām, pat 15, 20 km, jo ceļi slikti, un zirdziņi pavāji, darba dienās izstrādāti. Es eju līdzi, jo man jāvada dziedāšana. Kaut manas zināšanas pavisam niecīgas, taču dziesmas patīk visiem un tēvs mani neatlaiž. Šodien gan mēģinu atrunāties, jo lietū grūti pasargāt vijoli, kas jānes līdzi. Tomēr tēvs neatlaižas. Paspiežu vijoli zem mētelīša, saceļam apkakles un ejam. Jāiet apkārt Vilgales ezeram ap 15 km. Noaujam kājas, uzlokam bikšu galus pāri ceļiem – tā drošāk brist dubļu un lietus peļķēm cauri, tā ari taciņu, pielijušās garās smilgas neko nevar mums kaitēt.

Lietus līst arvien spēcīgāk. Uz pleciem un muguras jūt jau mitrumu. Par to izteicu savas bažas.

- Nekas, nevajag bēdāties! – tēvs mierina, - ja tik agri no rīta iesāk līt, tad dienā apstāsies.

Es gan nodomāju - ka nepāries vis, bet klusēju.

Ap pulksten 10-tiem jau bijām Lejās, un tēvam taisnība – lietus pārgāja, tikai biezi mākoņu blāķi vēl veļas ātri, bet pa to starpām pat saule mirkli parādījās.

Lejās mēs esam otru reizi. Dažas nedēļas atpakaļ te turējām dievvārda sapulci. Lejas kalpone atgriezās no grēka ceļa, un tapa kristīta, par to Lejas saimnieks viņu atlaida no darba un sapulces neļāva vairs Lejās turēt. Viņš visādi neķītri apmeloja baptistus un tēvu.

Tagad tomēr tēvs atkal tika aicināts. Ļaužu daudz, visas istabas pilnas, un vēl daudzi aiz loga. Nevaru saprast, kas tiem ļaudīm te tā interesē. Tēvs taču runā tik vienkārši. Teikumi visi ierasti, bet ļaudis klausās un klausās, bez noguruma. Dzied un lūdz Dievu – daudzi, daudzi. Pēc beigām ejam visi uz netālo Vilgales ezeru, lai tēvs izdarītu kristības. Tur starp 23 kristību kandidātiem ir arī Leju mājas saimnieks ar savu jauniņo sievu.

3.

... Briesmīgs ir 2. pasaules karš. Tas ir zibens un nāves karš. Tas veļas pāri arī mūsu mīļai Latvijai. No dažādām pusēm ložu un satracināto ļaužu baru rezultātā tiek iznīcināts, kas vairāku cilvēku mūžu krāts. Vērtībām nav vairs nekādu vērtību, tās visas jāiznīcina un jāsāk no jauna, pēc dažu cilvēku izdomas. Vēl karš nav beidzies. Tēvs tomēr nolēmis iet prom no šīs dzīves. 1942. gadā viņš saslimst un atsakās no tālākas ārstēšanās. Pie viņa gultas biežāk atsēžas viņa bērni, lai vēl klausītos viņa vārdos. Tie ir vārdi par Jēzu – vēl tik daudz būtu ko darīt. Tagad es nevaru... Mans ceļš drīz noslēgsies... Es steidzos pie sava Jēzus... Kaut tikai nebūtu par nolaidīgi un par maz strādājis viņa druvā... Grūti vairs koncentrēt domas lūgšanā... Lielās sāpēs viss miglains... Tikai vienu varu saukt, vairs ne par sevi, bet par bērniem un tiem, kam esmu gaismu sludinājis: Jēzu, saturi viņus savās rokās, lai kādus grēka purvus tie bristu, beidzot izrauj tos no turienes, lai debesīs varētu tikties!