1. Labības kulšana

Saulaina rudens diena. Visa labība savesta šķūnī, lauki tīri nokopti.

„Brauc, brauc!”, kāds ienākot istabās iesaucās. Es ātri cenšos aizpogāt bikšeļu klapīti, jo biju sēdējis savā vajadzībā. Paspēju to izdarīt tikai vienā pusē, otru pusi pogāt bija par ilgu, jo poga neparko negribēja līst caurumiņā. Man nebija laika ar to ilgāk krāmēties, skrēju Amālītei un Jāņukam līdzi skatīties kā šķūnī ieved lielo „riju” un šķūņa otrā pusē dampi. Jāņuks un Amālīte aizskrēja līdz šķūnim, bet es baidījos tik tuvu būt tādam notikumam, es stāvēju uz pagraba pakalnīša un skatījos no tālienes. Dzirdēju tēva un svaiņa balsis skaļi skubinot kūlējam aizjūgtos 8 zirgus. Es redzēju, ka ātros soļos kūlēja priekšā visi zirgi mundri gāja – galvas noliekuši, elsodami. Tēvs sēdēja kūlēja priekšā pašā augšā un vadīja četrus blakus sajūgtos zirgus, bet svainis Bērziņš vadīja četrus priekšējos, pātagu vicinādams un vienmēr saukdams: „Nū, nū!” Kuļmašīnu sagaidīt pie šķūņa stāvēja vairāki talcinieki, gan vīrieši, gan sievietes, kas bija atnākuši palīdzēt kulšanas darbos. Braucēji savā nopietnā darbā neredzēja ne talciniekus, ne cita kā, tie redzēja tikai savus vadāmos zirgus. Man viņi likās kā lieli varoņi, no kuriem atkarīgs viss, kādēļ tiem neklājās neko citu redzēt, viņiem nopietni jādara uzticētais varoņa pienākums – vadīt un saskaņot visus astoņus zirgus tā, lai šķūnī iebrauktu lielo kulšanas „riju”, caur kuru pāris dienās izmalsies visa labības raža. Graudi jānovieto klētī, salmi un pelavas atpakaļ šķūnī vai uz kūts augšas. Pie šķūņa visi zirgi tika noturēti, lai braucēji apskatītu un nomērķētu braukšanas virzienu, lai „rija” neaizķertos kādā šķūņa stabā vai augšas spārbaļķī. No braucējiem vēl kopīgs reizā „nū” sauciens un zirgi izstiepdamies savās iejūga streņģēs viegli ievilka „riju” šķūnī. Tūlīt piebrauca arī dampis, ko tāpat ar astoņiem zirgiem veda ļaudis, kam tikko bija beigta kulšana. Tālāk neskatījos.

Aizskrēju atpakaļ istabā, lai pateiktu mātei un citiem sieviešiem, kas cītīgi strādāja – vilka ārā no krāsns pīrāgus, uz lielā galda uzliktām maizes plātēm kārtoja mīklu, uz to ar lielu koka karoti no māla bļodas ņēma un lika biezpiena, olu un krējuma sajaukumu, virsū vēl uzkaisot cukuru. Kad tas bija padarīts, tad mudīgi plātes pa kārtai lika uz maizes lizi un māte rūpīgi, lielā nopietnībā tās sašāva maizes krāsnī atbrīvojot no lizes. Krāsnī sagāja sešas plātes. Krāsns priekšā mirdzēja oglītes, tās pietiekoši labi apgaismoja iešautās plātes. Māte visu vēl rūpīgi apskatīja, tad aizlika krāsns mutei priekšā skārda gabalu, ko atstutēja ar slotas kātu. Uz plīts lielā katla vārījās gaļa, ko māte reizēm pacilāja, noņēma putas, kuras ielēja blakus esošajā cūku spainī. Māsa Ieva, ap galvu aplikusi baltu lina lakatiņu, ko pakausī sasējusi, ar pudeli rullēja cietu smalko miltu plānos, ieapaļos raušos, iepriekš apakšā pakaisot baltos miltus, lai mīkla nepieliptu pie galda. Pēc tam māte izrullēto mīklu satina ieplakanā, apaļā rullītī, uzlika uz dēlīti, to diviem pirkstiem pieturot, ar asu nazi sagrieza smalkos nūdeļos, kas mātei veicās ļoti veikli. Pa satīto rullīti mātes pirksti vienmērīgi atkāpās, bet nazis ar labo roku darbināts, reizē ar mātes kreisās rokas pirkstiem, vismaz 3-4 reizes sekundē atgriez tievu strīpiņu no mīklu rullīša. Tā neilgā laikā māte bija sagriezusi visu izrullēto mīklu, ko uzbirdināja uz galdā uzklātā papīra un tie izskatījās kā liels mīklas tārpu pulks.

Es kādu paņēmu un iebāzu mutē, tie bija ļoti garšīgi. Kā par brīnumu, ne māte, ne māsa par to nemaz nebāra, viņām bija citas steidzīgākas rūpes, jo drīz būs jāpaēdina viss lielais mašīnu talcinieku pulks.

Te pēkšņi atskan garš, griezīgs svilpiens – tas ir dampja viņpus „rijas”. Vienā mirklī esmu no istabas laukā. Istabas galā varu redzēt, ka aiz rijas pa dampja skursteni kūp dūmi, bet asais dampja svilpiens mani baida tālāk iet. Kad tas apklust, es vēl vienmēr baidos, jo dzirdu asu, lēnu šņākoņu ar pārtraukumiem, pie tam sāk arī rūkt šķūnī ievestā rija. Tur kaut kas kust un pelēki putekļi kā migla veļas pa šķūņa durvīm laukā. Drīz rijas vienmērīgais rūciens mainās ar dobjiem bunkšiem un vētrā pa durvīm kustēdamies veļas salmu blāķi. Vairāki vīrieši steidzīgi tos ņem ar dakšām un ceļ uz divjūgu ratiem, kur kāda meita tos saņem un krauj kā pļavā siena vezumu. Sāk jau satumst, tuvojas vakars, bet kuļmašīna vēl vienmēr rūc savu dziesmu. Atskan atkal, tālu pa visu apkārtni dzirdams, dampja svilpiens. Tas nozīmē, ka kulšana beigusies. Pa vienam, pa bariņiem ļaudis no darba sarodas mājā, kā pēdējie pārnāk tēvs un mašīnists. Viņi liekas apmierināti ar padarīto, tomēr ne tik jautri kā pārējie talcinieki. Visi steidz nomazgāties. Puiši ar meitām sarunājas priecīgi smejot un jokojot. Mašīnistam un tā palīgam, labības iekšā laidējam, tiek sevišķi pasniegts tīrs, silts ūdens, lai nomazgātu netīrās, eļļainās rokas un varbūt arī sejas.

Tad visi sēstas ap garu, garu galdu, lai ieturētu vakariņas, tikai tēvs un svainis ņemās pa lauku, nes pēdējos graudus klētī, nojūdz un pabaro zirgus. Māte salej glāzēs pagatavotu maizes un dzērveņu kvasu, atvainojas, ka mums nav kā citur, alus un citi stiprumi, jo mums ir tādi ieskati un ieradumi ar stipriem dzērieniem nerīkoties. Lielais vairums vīrieši, nogaršojuši kvasu, pateicās, ka tas esot ļoti labs, viņi esot laimīgi, ka varēšot drusku atpūsties no tā pastāvīgi stiprā reibuma, lai tikai nebēdājoties, jo neesot ko ļaunā ņemt, bet pateikt paldies. Sievieši atbild, ka nu reiz varēšot pēc maltītes arī godīgi padzerties, jo visās talkās citu mājās dzeršanai jāmeklē spainis pie akas, jo tur viņām pasniegtais putojošais alus negaršojot, esot pat pretīgs.

Kad visi bija paēduši, māte ar māsu, citiem sieviešiem piepalīdzot, nokopa galdu. Mašīnistam ierādīja tēva istabā gultu, viņš tūlīt iegāja gulēt, jo no rīta agri jāceļas, jākurina dampis, lai ar tumsas izbeigšanos tas tūlīt varētu griezt „rijas” lielo trumuli, sākt atkal kult. Pārējie ļaudis, sevišķi jaunie, visādi čaloja, smējās, jokoja, pa laikam padziedāja arī kādu dziesmu uz vairākām balsīm.

Beidzot sagrūda krēslus un solus uz istabas vienu malu, sanesa istabā salmus, katrs piemeklēja sev piemērotāku vietu un nolikās salmos uz gulēšanu. Arī es pamēģināju pagulēt salmos. Kas par brīnišķīgu gulēšanu būtu, bet māte man lika iet tēva istabā gulēt savā ierastā gultiņā. Salmos gulētāji gulēja neizģērbušies, māte viņiem sadeva segas, mēteļus, kažokus ko apsegties. Kad tēvs nodzēsa petrolejas lampu, tad vēl ilgi vīrieši un sievieši sarunājās, jokoja, bet pamazām viss apklusa, bija dzirdama tikai garāka, stiprāka, klusāka aizmigušo elpošana. Arī es beidzot biju aizmidzis.

Mani atmodināja garš svilpiens, kas nāca no dampja, ko mašīnists jau bija uzkurinājis tā, ka tvaiks spēja iedarbināt mašīnista gribai pakļauto svilpi. Ak, kā gribētos man to daiktu apskatīt! Jāņuks jau vairākkārt mums ar Amālīti bija sīki apstāstījis. Pēc viņa stāsta tam gan vajadzētu būt varenam, Pie dampja esot pierīkota tāda pussoli gara, resna caurule, kad mašīnists tai apakšā pagriežot krānu, tad balts tvaiks plūstot ar milzīgu spiedienu caurulē un radot skaļu svilpienu. Tas esot tik stiprs, ka visiem jāturot ausis ciet, lai tās neplīstu, tikai mašīnists viens spējot to smiedamies paciest, neaizklājot ausis pie paša svilpja.

Tēvs jau bija uzcēlies, iededzis lampu, apģērbies un bijis jau laukā pie zirgiem. Visi gulētāji mudīgi rausās no gulēšanas, steidzīgi iznesa salmus, novietoja galdus, solus un krēslus savās vietās un uzklāja brokastu galdu. Mašīnists arī ieradās brokastīs, ātri, bez skubināšanas sēdās pie galda, kas bija uzklāts kā lielos svētkos. Galdā bija smaržīga rudzu maize, saldskābā, koši dzeltena baltmaize sagriezta šķēlītēs uz šķīvja, tāpat sagriezta raušu maize un speķa pīrāgi, bļodās brūni šmorēta gaļa, galerts, sviests un citi labumi. Lielās krūzēs galda vidū kūpēja gatava kafija, ko katrs lēja savā glāzē un dzēra pēc patikas. Mašīnists ātri paēda un aizgāja pie sava dampja – un atkal svilpiens, kulšanas „rija” jau sāka rūkt. Visi beidza ēst un mudīgi izgāja no istabas.

Es atkal stāvēju istabas galā un visu vēroju. Redzēju kā kaimiņu Jancis brauca ar salmu vezumu no šķūņa uz māju, pats tupot paša vezuma vidū, salmos iespiedies, ka tikai galva un rokas vien bija redzamas. Vezumu piebrauca pie staļļa lūkām, Jancis atraisīja bomi, nosvieda to zemē ar troksni, ar dakšu cēla salmus lielos gabalos un grūda pa lūku uz staļļaugšas, kur trīs meitieši tos aizvandīja tālāk, staļļaugšas vidū un malās, kraujot pantā.

Svainis Jānis ar tēvu divjūga ratos veda graudu maisus no šķūņa mājās un nesa tos labības klētī, ātri izbēra graudus apcirkņos, sasvieda tukšos maisus ratos, iesēdās arī paši un rikšiem brauca uz šķūni pēc citiem pilniem maisiem.

Pienāca pusdienas laiks. Māte uzsēja galvā puķainu lakatiņu, aizsēja priekšā raibu priekšautu, paņēma mani aiz rokas un gājām abi aicināt kūlējus pusdienā. Es viņai priecīgs soļoju līdz. Tagad redzēšu dampi un vareno svilpi, bet kad pienācām tuvāk šķūnim, kur „rija” neganti rūca un dampis šņāca, tad mātei vajadzēja mani stingri aiz rokas mani turēt un vilkt. Es sāku raudāt un izteicu mātei savas bailes, bet viņa uz to neklausījās, vilka mani un es ģeņģeriski streipuļoju viņai līdz. Aiz šķūņa māte paņēma mani uz rokas, es stingri apķēros tai ap kaklu un neuzticīgi skatījos visā pilnībā uz melno dampi. Mātes tik ciešā tuvumā bailes mani atstāja, tagad māte man likās tik mīļa, laba. Māte ar mani uz rokas apstaigāja pa visu šķūni pie kūlējiem, pie „rijas”, gan arī dampja maisiem, kas piekārti kūlēja galā pildījās ar graudiem. Viņa man izstāstīja kā vīri ar dakšām ceļ neizkulto labību mašīnas augšā, kā divas meitas to izpurinot, pasniedzot iekšā laidējam. Tur esot garš trumulis, tas ļoti ātri griežoties, tāpēc esot tāds troksnis, rūkoņa, ka pat otru runājot grūti sadzirdēt. Trumulī pa dziļu spraugu iekšā laidējs lieliem klēpjiem metot nekulto labību, tur tai graudus atraujot no salmiem. Salmi rupjāki, garāki, tos mašīna izkratot pa galu laukā, pelavas un graudi smalkāki, tie birst pa sietiem uz leju. Mašīnā ierīkots mākslīgs vējš, tas pelavas no graudiem aizpūš zem mašīnas otrā galā, caur sietu tālāk mašīnas zābakos, kur piekarinātos maisos sabirst. Mēs vienā maisā iebāžam roku, tur graudi, kā ūdens straumīte tecēja bez pārtraukuma, kamēr maiss pilns.

Dampi ar kuļmašīnas riju savienoja gara, plata ādas siksna, kas vienmērīgi, ātri griežas uzlikta uz dampja lielā švunkriteņa un rijas mazā trumuļa riteņa. Pats dampis bija melns ar resnu vēderu un gulēja uz četriem riteņiem, tam bija garš, melns skurstenis, pa kuru strauji kūpēja pelēki dūmi. Dampja virsū vienmērīgi uz priekšu un atpakaļ kustējās divas dzelzs stangas, kas savienotas ar dampja cilindru – dampja sirdi, kā teica mašīnists. Pie dampja pieslietas bija divas ūdens mucas, kurās mašīnists ar spaini vienmēr pielēja ūdeni, kas caur dzelzs caurulēm tika iepumpēts lielā dampja vēderā, lai dampis neizkustu un radītu tvaiku, kas griež dampja švunkriteni un tas ar siksnas palīdzību pašu riju. Mašīnists atvēra dampja krāsni, ar garu dzelzs kruķi samaisīja degošo malku. No vaļējās krāsns uz mums sitās liels karstums, mēs ar māti atkāpāmies. Mašīnists uzsauca: „Aizķeriet ausis!” Māte skriešus pagāja gabaliņu nost, ar rokām aizķēra man abas ausis. Es redzēju, ka mašīnists satver kādu spožu daiktu pie dampja un pēkšņi atskanēja šausmīgi spalgs svilpiens. Es izbrīnā nedabūju pat ieraudāties, balts tvaiks (dūmi), spēcīgi viļņodams, kā stabs šāvās gaisā. Kaut arī tas viss notika kādās 10 sekundēs, man tā likās kā vesela mūžība. Līdzko mašīnists atņēma roku no svilpja krāna, svilpiens apstājās, bet es vēl ilgi skatījos uz to vietu, kur notika svilpošana. Dampis apstājās griezt kuļmašīnas riju un rūkoņa palika arvien lēnāka. Mašīnists ar plecu nogāza lielo siksnu, rija apstājās rūkt un kustēties, tikai dampim vēl palēnām griezās lielais švunkritenis, līdz arī tas apstājās. Visi ļaudis steidzās pusdienā. Māte mani nolika zemē. Es viņai vairs neturējos pie rokas, bet skrēju kopā ar kaimiņu meitām, viņas mani gribēja saķert un paraustīt.

Kulšanā pagāja visa diena un vēl otrā dienā līdz pusdienai. Otrā dienā es kļuvu jau drošāks un kopā ar māšeli Amālīti aizgāju līdz šķūnim, lai vēlreiz apskatītu dampi un riju. Šķūnis bija neparasti tukšs. Salmus mājā vairs neveda, jo staļļaugša bija pilna līdz lūkām. Tagad salmus krāva atpakaļ šķūņa tukšajā galā. Daudz vairs nebija ko kult. Trīs dakšotāji nepārtraukti ar dakšām cēla labības kūļus uz mašīnu. Viņi bija nosvīduši un baltie krekli no putekļiem un sviedriem palikuši gluži pelēki.

Mēs kļuvām jau tik droši, ka maisījāmies augšā devējiem pa kājām, viņiem vajadzēja dažreiz mums ar māšeli uzsaukt, lai vācās prom, ka neuzdod uz mašīnu un neielaiž trumulī. Mēs jau gan zinājām, ka viņi to nedarīs, tikai pajoko. Tīri brīnums, kā te labības panta beigās bija saradušās milzums daudzums peļu, gan lielākas, gan mazākas, tās muka prom, laikam juta, ka cerība pie pilnas graudu barības ziemai nu izbeigusies. Mums līdzi bija atskrējis mazais Takšelis, kas bija ļoti kārs uz pelēm. Rudenī, raujot dārzā bietes, viņš stundām ilgi, mēli izkāris, karpija izrautās bietes caurumā saozdams peļu alu, bet tās savas ligzdas bija tik dziļi ierīkojušas, ka retu reizi viņam izdevās kādu pelēnu izkasīt un gandrīz veselu norīt. Bet te peļu bija tik daudz, laikam jau vēders bija jau tik pilns līdz malām, ka tās viņš tikai nokoda un atstāja, bet no ķeršanas un nokošanas neatteicās. Kad visa labība bija uzdakšota, uz mašīnas vēl uzsvieda saslaucītos smalkumus, lai tos palēnām iebērtu trumulī.

Brālis Jāņuks ienāca šķūnī pie mums un teica, ka būšot trīs beigu svilpes. Man atkal bija bail, sāku gandrīz raudāt, bet manas bailes netika ņemtas vērā, jau skanēja beigu svilpiens: trīs gari svilpji ar nelieliem pārtraukumiem. Amālīte man aizķēra ausis, bet pie beidzamās svilpes palaida vaļā. Nemaz nebija tā kā Jāņuks teica, ka ausis pārplīstot. Varbūt ausis bija jau apradušas, bez tam mēs atradāmies pie rūcošās mašīnas aiz biezas akmeņu sienas. Jāņuks bija tik drošs, ka izskrēja laukā, lai labi redzētu balto tvaiku, kas skrien caur svilpi. Mēs ar Amālītes to tikpat labi redzējām caur mazo iekšrijas lodziņu skatoties. Kad visi bija paēduši svešie talcinieki gāja uz savām mājām. Pie šķūņa jāpadara vēl pēdējais darbs – jānoved mašīnas uz kaimiņu māju. Mēs ar Amālīti stāvējām sķūņa galā, no tālienes skatījāmies kā tiek sajūgti zirgi, kā no dampja vīri noceļ lielo švunkriteni, kas ir tik smags kā govs (tā Jāņuks teica). Vispirms aizveda riju, pēc tam dampi.

Palikuši ar Amālīti divi vien, mēs sērīgi staigājām, apskatījām vietas, kur bija stāvējis dampis un rija. Dampja riteņa pēdas stāvēja vēl ilgi, ilgi, man likās, ka pat otrā gadā es tās vēl redzēju. Vakarā tēvs runājās ar māti un mums par izaugušo ražu, par kūlumu un aizvadīto mašīnas talku. Norunāja rītā novākt gar šķūni izmētātos dēļgabalus, amlku, mucas; sagrābt pa ceļu nokaisītos salmus, jo pēc mašīntalkas viss izskatoties tā, it kā karš būtu pāri gājis.

2. Mēs ejam ogot

Iestājies pats siltākais vasaras laiks. Saule silda tik karsti, tā atrodas pie debesīm gandrīz vai virs galvas. Mēs izģērbušies plānos, bez rokām krekliņos, kājās īsas bikšeles, Amālītei lindraķeļi – tas viss mūsu apģērbs. Sen aizmirsts, ka arī kājās būtu kas aunams, nav arī zināms, kur atrodas zeķes un pastaliņas, bet neviens pēc tām neprasa, kājām karsti tāpat, kur tad nu glābtos, ja būtu apautas vilnas sūtošās zeķes. Tēvs, māte un lielās māsas kādreiz no rītiem apauj kājas, bet mēs mazie ar basām. Uz papuves bija tikko izvesti kūts mēsli, tos lielais brālis Anšuks ar Bērziņu Jāni katrs ar divi zirgiem un arklu steidzās apart, lai neizkalst. Jāņuks viņiem aiznesa brokastis. Mājā pārnācis stāstīja, ka grāvmalī esot redzējis sarkanas zemenes. Mēs ar Amālīti aplaizījām lūpas – ak kā gribētos nogaršot kādu zemeni!

Svētdiena visiem brīva. Jānukam jāgana govis līdz pusdienai. Māte ar Ievas aizgājušas uz dziedāšanu, tēvs kaut kur tālāk aizbraucis. Anšuksmums ar Amālītes uzprasa – gribiet šodien iet ogās? Ar saldkārām acīm, galvas pacēluši, atbildam – „Jā, jā, gribam!”

„Nu tad sagatavojaties! (it kā mums būtu ko sevišķi gatavoties).” Anšuks uzsauc: „Kad govis būs mājā, paēdīsim un tad visi rindā pēc zemenēm.”

Rindā? Jā, tā Anšuks teica. „Es iešu pirmais, jo esmu vecākais”, Anšuks sacīja – „pēc tam Jānuks, Amālīte un beigās Augustiņš (domāts es)”. Nostājamies kā pavēlēts un ejam, tikai mums līdzi nāk vēl viens, kam netika pavēlēts kā iet, vai pirmam, vai beidzamam, jo šādai pavēlei viņš arī nebūtu paklausījis. Neviens no ogotājiem viņu neievēroja, jo bija pats mazākais no mums visiem, tas bija Takšelis ar gari izstieptu sarkanu mēli, strauji elpodams, spīdīgām acīm viņš skrēja mums līdzi, reizēm lielu gabalu mums priekšā, citreiz pavisam pazuzdams alkšņos. Visādus līkumus izskraidījis, viņš atkal atgriezās pie mums.

Anšuks gāja tieši pa lauku grāvjiem un mēs aiz viņa. Grāvja malās, sevišķi tai malā pret sauli, starp zaļo zāli, kā pērles iemirdzējās sārtās zemenes. Likās, ka tās pilnīgi gatavas, bet pagriežot ogai otro pusi, tā izrādījās gandrīz zaļa. Neviens nedrīkstēja otram aizsteigties priekšā. Kad pirmais, ogas pēc viņa uzskata visas bija nolasījis un pagājis uz priekšu, tad varēja iet nākošais. Tā varētu domāt, ka pēdējam neviena oga vairs neatlika ko lasīt, bet tā tomēr nebija. Anšuks kā garākais visas ogas nemaz labi nevarēja saredzēt un tekoši savu augumu locot pēc katras ogas ātri nogura, viņš paņēma redzamākās un gāja uz priekšu. Caur to mums ar Amālītes ejot pa grāvi, ogas zālē parādījās no apakšas, citreiz vēl uz ceļiem bija jāparāpjas uz grāvja augšmalu, lai sasniegtu kādu pavisam sarkanu un lielu zemeni. Tā iznāca, ka mēs ogas dabūjām pat vairāk kā Anšuks. Kad pametu acis aiz sevis, tad redzēju, ka esmu daudzām sarkanām zemenēm pagājis garām. Prieks bija liels. Sarkanās ogas tik saldas un garšīgas. Norauj, ieliec mutē un ar roku sniedzies atkal pēc citas, jo iepriekšējā jau mutē izkususi. Man likās, ka bijām jau ilgi gājuši, izstaigāti visi āboliņa grāvji. Savādi – sākumā tik saldās, garšīgās zemenes palikušas skābas, sāk pat mēle sūrstēt. Mazākās ogas visas atstāju, noplūcu tikai lielākās un sarkanākās, līdz beidzot arī tās vairs neplūcu, bija apnicis ogas ēst un es sāku murcīties ar Takšeli.

Pie lielā ceļa mēs apsēžamies. Anšuks pielasījis puscepuri. Jāņukam pilna sauja, bet mums ar Amālīti nekā nav, mēs sērīgi noskatāmies uz viņu sarkanajām ogām. Cik tās skaistas! Anšuks ceļmalā noplūc divas garas smilgas un veikli pa vienai citu uz citas saver uz tām zemenes, iznāk skaistas virknītes. Vienu šādu virknīti viņš iedod man, otru Amālītei, mēs tās turam pie pašas augšas divos pirkstos un nesam uzmanīgi, lai nenolūztu.

Smaidīgi, gandrīz vai lepni mēs ieejam istabā. Pie galda sēd māte un abas māsas – Ieva un Emīlija jeb Emīle, kā mēs vienmēr to saucam. Tās izbrīnā mūs uzlūko izsaukdamās: „Redz ko salasījuši! Vai tad jau tik gatavas un tik daudz?” Anšuks savas ogas no cepures ieber bļodiņā un lepni saka: „Tās jums”. Jāņukam saujā vēl tikai dažas ogas, tam nav ko dot, jo pa ceļam lēnām visas apēdis. Mana un Amālītes smilga arī gandrīz tukša, pašā apakšā vēl turas kāda oga. Ieva atver trauku skapi, paņem cukura podiņu un no tā vairākas pilnas karotes uzber virsū zemenēm, drusku pamaisa un katra pa karotei kāri slavēdamas tās apēd. Ieva arī man un Amālītei ar karoti ieber mutē cukurotās zemenes. Ai, cik nu tās saldas un smaržīgas. Es dabūju vēl otru karoti un bļodiņa arī tukša.

3. Kā es kļuvu no Augustiņa par Andreju

Manam tēvam bija vairāki brāļi. Pašam jaunākajam bija vārds Andrejs. Vai viņam bija vēl kāds vārds, to nezinu. Tai laikā, kad es augu, un arī vēlāk, valsts likums atļāva vecākiem dot saviem bērniem divus vārdus. Arī man vecāki bija devuši divus vārdus – Augusts, Andrejs. Mani sauca pirmā vārdā – par Augustu.

Reiz vasarā pie mums no Sakas atbrauca tēva brālis Andrejs. Viņš bija ar mani ļoti draudzīgs, prata ar mani tā runāt, kā neviens un es viņu iemīļoju ļoti drīz. Visi mani turēja par mazu bērnu arī runāja, bet tēva brālis Andrejs ar mani runāja, kā ar lielu cilvēku, un tas man ļoti patika. Kur vien viņš gāja, es visur skrēju līdz un centos būt viņa tuvumā. Viņš mani nēsāja. Kad māte man uzsauca, lai nelienot viņam virsū, viņš mani pacēla sev uz klēpja, iedeva spožā papīrītī ietītu konfekti, kurai uz sāniem bija gotiņas bilde. Es biju laimīgs, viņa klēpī jutos drošs. Māte pasmaidīja un noteica: „Redz kāds draugs”! Es zināju, ka man bija divi vārdi, un kad tēva brālis pajautāja kā mani sauc, es atteicu – Augusts, Andrejs, bet visi mani sauc par Augustiņu. Tēva brālis teica, ka viņam vārds Andrejs, un ja man arī ir tāds vārds, tad viņš esot man krusttēvs un es viņam krustdēls. Nodomāju: „Tik lielam, labam, laipnam un patīkamam cilvēkam būt par krustdēlu vajag būt kam sevišķam. Ne Jāņuku, ne Amālīti viņš nepieņem par krustdēlu, bet tieši mani, to vismazāko”. Manu iecelšanu par krustdēlu uzskatīju par lielu notikumu. Tēva brālis tikai noteica vienu noteikumu – ja gribot būt viņam par krustdēlu, tad es nedrīkstot ļauties sevi saukt par Augustiņu. Pēc brīža es viņam domīgi jautāju: „Bet ko lai es daru, ja citi mājnieki mani tomēr nesauc par Andreju, bet par Augustiņu?” Tēva brālis mani pamācīja tā, ja mani saucot, lai sakot, kas Augusts, tas lai iet. Un tā arī es darīju. Kad mājnieki kā parasti mani sauca: „Augustiņ, panāc šurp!” jeb „Augustiņ aizej turp, vai padari to”, tad vienmēr nosacīju: „Kas Augusts, tas lai iet, kas Augusts, tas lai dara”. Viens otrs mani parāja, lai neniekojos, bet daru, ko liek, bet es neatlaidīgi paliku pie sava. Laikam tāpēc, ka biju tik mazs, tad citi pārāk nedusmojās par manu nepiekāpību, smiedamies Augusta vietā pateica Andrej, un tā pamazām aizmirsa vārdu Augustiņ un sauca mani tikai par Andreju. Savu krusttēvu iztēloju ļoti labu, labāku par visiem mājas iedzīvotājiem, varbūt vienīgi māte bija tikpat laba. Krusttēvs solīja man uz dzimumdienu atsūtīt labu dāvanu kā krustdēlam. Vai tas tika izdarīts, to gan neatminu.

4. Es pārdodu mūsu birzi

Starp mūsu šķūni, vai kā mēs to saucām riju, un upes krastu atradās gandrīz apaļš uzkalns kādu hektāru liels, kas apaudzis ar slaidu bērzu audzi. Mēs to saucām par Birzīti, vasarā tur sevišķi jauki. Visus alkšņus, lazdas un kārklus tēvs bija izcirtis, atstājot tikai bērzus, ozolus, ošus, kļavas, liepas un kādu retu apsi. Rītos, vai pēc lietus ejot garām šai birzei, no tās plūda pretī sevišķi stipra, patīkama bērzu smarža. Māte teica – pastāvēsim kādu brīsniņu, paelposim, tas tik ļoti veselīgs, spirdzinošs gaiss. Visādi mazi, un lielāki putniņi vija tur ligzdas saviem mazuļiem un kamēr tie auga visa birzīte skanēja dažādās melodijās no putniņu dziesmām. Reiz pat ieraudzīju brūnu vāverīti, kas kuplo asti vējodama, lēca no zara uz zara, kā putns. Visa birzīte bija pilna dzīvības, netrūka pat lielo skudru pūžņu. Melnas skudras tekoši kustējās pa saviem celiņiem, katra kaut ko nesa, vilka. Cita nesa mazu, cita lielāku žagariņu, cita atrastu beigtu odu, mušu vai kāpuru kokgrauzi. Vienīgi čūskas vai zalkši šajā birzītē nebija. Birzīte piederēja mums un mēs par to priecājāmies, to mīlējām. Ja gadījās kādam svešiniekam gar birzīti iet, arī viņš par to nopriecājās.

Atkal atbrauca krusttēvs Andrejs un viņam līdzi vēl citi radi no Sakas. Kā parasti tādos gadījumos ciemiņiem bija jāparāda kā aug labība, sarkanais āboliņš, jāparāda upīte, kas pilna ar pelēkiem vēžiem, jāparāda lielais ozols, egliena un arī birzīte.

Krusttēvs mani paņēma pie rokas, bet pārējie nāca tāpat līdzi. Tēvs nebija mājās, māte gatavoja ciemiņiem pusdienas. Starp ciemiņiem es vienīgais biju mājas cilvēks, man vajadzēja visus vest un es to arī darīju, bet patiesībā īstais vedējs bija krusttēvs, kuram es tik cieši turējos pie rokas.

Visu izstaigājuši, apsēdāmies birzītes ēnā, lai paglābtos no karstās saules, ēnā bija tik patīkami vēss. Par birzīti visi bija ļoti nopriecājās. Runāja, ka laikam visā Latvijā tik jaukas birzītes neatradīšot. Es jau arī tā domāju, lai gan citu nekādu birzīti nebiju redzējis.

Krusttēvs tad nopietni mani uzrunāja, lai šo birzīti es viņam pārdodot, viņš man maksāšot veselu rubli. Rublis bija liela nauda, jo par 3 kapeikām varēja nopirkt veselu virkni kriņģeļus, kas savērti uz šņorītes un tos var uzkārt kaklā, lai pa vienam noēstu. Krusttēvs attaisīja dzeltenu ādas maku un visiem redzot izvilka lielu sudraba rubli, ko iedeva man. Par smuko sudraba ripiņu ar ķeizara attēlu ļoti priecājos. Stingri turēju to rokā un sargāju, lai neizkrīt, jo kabatu kā visiem lieliem, kur to būtu varējis ielikt, man nebija. Mājā visiem rādīju krusttēva doto rubli. „Bet nu birzīte būs krusttēva” – māsa Ieva man teica. „Lai!”, es atbildēju, lai gan nekā no pirkšanas un pārdošanas nesapratu.

Kad krusttēvs bija aizbraucis, māsa Ieva deva man padomu, lai savu rubli dodot viņai paglabāt, kad izaugšot liels, varēšot ko derīgu nopirkt. Es labprāt piekritu viņas padomam. Rublis tika ievietots māsas skapja atvilktnē. Šad un tad es to paņēmu, apskatīju un atliku atpakaļ, lai glabājas, kamēr izaugšu liels. Par nožēlošanu, kad izaugu liels, rublis bija aizmirsts, un pat nebija zināms, kas to izlietojis. Tikai birzīte vēl vienmēr stāv, kaut savu augumu tā daudzkārt pārmainījusi, tikai putnu dziesmas kā senāk visu vasaru skan birzītē vēl tagad.

5. Pirmais pasaules karš

Tranšeju rakšana

Bija uzlēkusi spoža, spoža saule. Caur lapoto koku zaru starpām tā savus starus raidīja mūsu istabas logā un manā gultiņā uz pelēkās segas. Istabā viss kluss un mierīgi. Es tāpat pamodos un zināju, kāpēc te tik klusi – visi izgājuši savās darba gaitās laukā. Sameklēju savas bikšeles, kas bez krekla ir vienīgais apģērbs, tās sniedzas drusku pāri ceļiem. Bikšu taļļiņa mugurā pogājama un aizmugurē nolaižama klapīte ar divām pogām. Bez grūtībām tās uzģērbu un izskrēju pagalmā, tur mani sagaidīja Takšelis. Viņš pielēca ar priekškājām man uz krūtīm, nolaizīja man zodu, rokas un steidzās man rādīt, kur dārzā māte lauž biešu lapas cūku ēdienam. Māte beidza lapu laušanu, piepakojusi divus pilnus kurvjus, nesa tos uz cūku kūti. Tāpat neizbērusi nolika tos pie ārdurvīm un nāca istabā, lai pasniegtu man brokastis, ko citi jau bija paēduši.

Tikko biju iesācis ēst, redzu: sētā uz lieliem zirgiem iejāj divi jātnieki, tad vēl un vēl. Nemaz nevaru saskaitīt cik viņu tur ir. Zirgi kustina galvas un kož mutē ieliktos dzelžus, no kuriem iet siksnu pavadas uz jātnieku rokas. Man liekas, ka es tos pazīstu. Kā tad – tie ir krievu zaldāti, tie paši, ko Anšuks man rādīja „Mājas vēstnesī”, tā bija latviešu avīze, kurā viņi jāja garā rindā, auļos, paši saliekušies uz priekšu, gariem pīķiem rokās un zobeniem pie segliem. Te viņi visi mierīgi stāvēja sētā. Pīķi gan nebija, bet zobeni karājās piesprādzēti pie zirgu segliem. Pār pleciem uz muguras siksnā turējās mazas šautenes, tās saucot par karabīnēm, teica Anšuks. Divi no zaldātiem nokāpa no zirgiem, zirgu pavadu padeva citiem zaldātiem, lai pietur zirgus, un paši nāca uz istabu. Māte mudīgi uzsēja galvā lakatiņu, priekšā aizsēja raibu priekšautu, noslaucījusi dvielī rokas un muti, steidzās tiem pretī.

Es paliku istabā, uzliku zodu uz palodzes, brīnījos caur loga rūti uz varenajiem zirgiem un zaldātiem. Māte durvis cieši nebija aiztaisījusi, es varēju dzirdēt mātes sarunu ar zaldātiem. Viņi bija ļoti skaisti un laipni. Viens runāja latviski un teica, ka vācieši laužas mūsu zemē un drīz būšot arī šeit. Mūsu priežu kalnā esot jārok aizstāvēšanās pozīcijas, rīt atnākšot kāds zaldāts un parādīšot kā jārok. Visi citi darbi jāpārtrauc. Visiem jāpiedaloties rakšanā, tāda esot pavēle. Māte viņiem iedeva nodzerties pienu, par to viens mātei nobučoja roku. Zaldāti uzlēca savos zirgos, viens kaut ko uzsauca un visi ātri aizjāja.

Kalnā tika rakts dziļš, līkumots grāvis, stāvām kantīm kādu pusmetru plats, zeme sviesta uz pašu malu. Vienā pusē galos bija jātaisa tādas kā trepītes, nodomāju, laikam tādēļ, lai racēji varētu izkāpt. Visu to izraka diezgan ātri. Zaldāts pats gan neraka, tikai rādīja un krieviski kaut ko teica, tēvs pa daļai viņu saprata. Kad grāvis bija izrakts, visi gāja pusdienās, arī zaldāts ienāca istabā, pieslēja šauteni pie gultas. Tēvs saņēmis rokas klusi pateicās Dievam. Arī zaldāts pārmeta krustu, liekot labo roku pie labā, kreisā pleca, pie krūtīm un pieres. Māte vēlāk teica, tā esot pareizticīgo lūgšana, jo krievu zaldāti esot pareizticīgi. Ēdot zaldāts piesēdās pie galda pretim tēvam. Viņi runāja valodā, ko tikai tēvs saprata. Zaldāts tāpat kā tēvs garšīgi strēba silto zirņu zupu, pirkstos turot kūpošu gaļas kumosu. Mēs ar Jāņuku un Amālīti stāvējām istabas vidū nopietni klausoties tēva un zaldāta sarunu, lai gan neko nesapratām. Man bija liels brīnums, ka tēvs runāja tāpat kā zaldāts. Nekad tēvu tā runājam netiku dzirdējis. Paēdis zaldāts pateica mātei „pasibo”, paņēma savu šauteni uz pleca, visiem iedeva roku, man un Amālītei noglāstīja galvas, pasmaidīja un aizgāja. „Tie cara zaldāti gan ir gaužām labi cilvēki” – māte noteica, „kaut nu tik varētu aizdzīt tos vāciešus”.

Labības postīšana un mantu glabāšana

Visi runā galvenokārt par karu. Runā lielie, runā mazie, katrs pēc savas izpratnes. Māte ar tēvu staigā sadrūmuši, arī Ieva ar Emīles palikušas nerunīgas. Kad es priecīgi lēkādams, kā citreiz, ieķeros Ievai, lielākai un mīļākai māsai, priekšautā, lai viņa ar mani padraiskotos, viņa mani atgrūž uzsaucot: „Liecies mierā! Nevajag plosīties, ir taču karš, būšot jābēg, jāiznīcina sējumi”.

Karš? Kas man! Vai tad par to jābēdā. Esmu vēl priecīgāks, tas taču interesanti, kaut tik ātrāk to dabūtu redzēt! Kā tas izskatīsies?.. Sanākšot visapkārt zaldāti: mežā, uz ceļiem, mājā. Ak, lai nāk, tie tik labi un smuki, zirgi tik braši, un es varu aiz loga nobrīnīties vien.

Vienu dienu arī tiešām sētā atkal zaldāti, tikai divi, sēd zirgos un kaut ko nopietni tēvam saka krieviski. Redzu, tēvs nopietns. Pieiet arī māte, tēvs viņai skaidro ko zaldāti teikuši. Ko tēvs mātei teica nedzirdēju, jo biju istabā un skatījos caur logu. Māte aizsedz acis ar priekšautu, redzu – māte raud. Zaldāti vēl kaut ko tēvam dusmīgi pasaka, iespiež zirgiem sānos piešus un aizjoņo pāri auzu laukam uz „Čubultiem”.

Pusdienā sēžam visi pie galda lai paēstu. Kā parasti, ēdienu reizēs esam visi kopā, tikai tagad jau vairākas nedēļas mūsu vidū nav Jānis Bērziņš – Ievas vīrs, viņš aizgājis zaldātos. Tēvs trīcošā balsī saka: „Pienākuši grūti laiki. Karš arvien vairāk tuvojas. Šodien zaldāti piedraudot ar nošaušanu, pavēlēja rudzus nopļaut, auzas un citus sējumus izart vai noecēt, sagatavoties kuru katru brīdi būt gataviem bēgt ar visiem lopiem uz Krieviju, pēc tam mājas nodedzināt. Par visu tika daudz runāts un spriests. Lielie staigāja drūmi, ar sasarkušām acīm, tikai mēs ar Takšeli neko nebēdājām, draiskojāmies kā senāk. Arī Jāņukam bija labi – govis no labības nav jāsargā, tās brīvi staigā pa visiem laukiem un ēd kas patīk. Rudzus, kas tikko savārpojušies mazās, zīdainās vārpiņās, neviens nepļauj.

Anšuks iejūdzis zirgu (viņam gaužām žēl tas) koka rullī un brauc pa ceļa malai piegulošo jauno rudzu lauku. Tēvs ar ecēšām ecē koši sazaļoto auzu sējumu. Zaldāti jāj pa ceļu, apskata kā noris postīšanas darbi. Tālāk, aiz kalniem un krūmiem, lauki paliek kādi bijuši. Nevienam netīk postīt tik sūri, grūti sētās un koptās druvas, tās ir kā paša bērni, kā ģimene, kā daļa no paša sirds. Kad zaldātus neredz, tēvs un Anšuks aptur zirgus un sēd ilgi, ilgi, tikai parādoties zaldātiem, pieceļas un lēnām sāk braukt.

Augstu gaisā dzirdama rūkoņa. Mēs ar Amālītes uz to pusi skatāmies ilgi, līdz beidzot kā mazus putniņus ieraugam divus airoplānus, kas, liekās, ļoti lēni virzās uz austrumiem.

Reiz naktī dzirdam milzīgu rūkoņu. Lielie pieceļas, iziet laukā skatīties. Man bail, es palieku savā gultiņā. Kad lielā rūkoņa attālinājusies, tēvs ienāk un stāsta mātei, ka divi gaisa kuģi – cepelīni, kā milzīgi zārki, varbūt simt asis gari, nelielā augstumā gājuši pāri tieši mūsu mājai.

Otrā dienā dzirdam biežas dunoņas. Jāņuks saka: „Tur vācieši šaujās, uzbrūk varbūt Liepājai ar lielgabaliem”. Vāciešus mēs iztēlojāmies kā briesmoņus, ļaunus plēsoņas, turpretī krievus skaistus, godīgus, mīļus un laipnus. Vāciešus redzējuši nebijām, bet krievu zaldātus gan, tie vienmēr aicināja nepalikt te, ja vācieši ielauzīsies. Visiem zaldātiem pa lielākai daļai bija kuplas, gaišas ūsas, no viņiem es nebaidījos. Kad tie nokāpa no saviem zirgiem, mēs piegājām pie viņiem. Laipni smiedamies viņi ar mums runāja, kaut gan mēs viņu valodu nesapratām, noliecās pie mums, paglāstīja mums kailās galviņas, iedeva pa konfektei un aizjāja ka putekļi vien nogriezās. Uz vakara pusi pagalmā iejāja, spožām pogām tērptajā mētelī, dusmīgs zaldāts un pavēlēja parītā agri pašiem ar visiem lopiem būt gataviem, atstāt mājas un virzīties pie Loņa mežsarga, tā sauktā brieža brasla, pāri Ventai uz armijas aizmuguri. Pēc tam mājas visas tikšot nodedzinātas, bet palikušie nošauti. Drudžainā steigā tika raktas bedres gan dārzā, klētī, malkas šķūnī un kūtī. Sievieši tajās lika visādus traukus, darba lietas un drēbes, kuras nebija iespējams divos divjūga ratos salikt. Tēvs ar Anšuku pašā vakarā sakrāva vezumu pilnu ar miltu maisiem, aizveda tos uz Velena purvu un iegremdēja dziļā ūdens bedrē, tāpat arī izkaptis, dakšas un citas lietas iegremdēja ūdens bedrēs.

Tika krāmēts un gatavots viss līdzi ņemamais. Galvenais uzturs un drēbes.

Bēgļu gaitas

Agrs vasaras rīts. Saule lēnām paceļas no apvāršņa. Kā liela asins sarkana ripa tā laužas cauri pelēkai rīta miglai. Mājas ļaudis visi satraukti. Par gulēšanu un miegu neviens pat naktī nav domājis. Krievu zaldāti arī satraukti, tie jāj no mājas uz māju un nikni kliedz. Tēvs un Anšuks steidzīgi jūdz ratos zirgus. Lielās māsas nes no klēts un istabas visādus drēbju saiņus, maisos saliktu uzturu. Vienu pajugu brauks Anšuks, tur vezums pilns, lai tikai zirgi spēj to pavilkt. Otru pajūgu brauks tēvs, tam no palagiem tēvs izgatavojis ieapaļu garu jumtu, zem tā salikti ēdamie produkti un drēbju saiņi, tos nav iespējams vezumos iekraut. Visi skrien gan šur, gan tur, nevienam nav laika. Es stāvu viens, man uznāk raudas, bet nevienam nav laika mani mierināt, jo lielie skrien, kaut ko neapzinīgi dara un it bieži lakatā vai priekšauta stūrī noslauka acis. Māte atstājusi mazo Kārlīti un dažus mēnešus veco Edīti Amālītes ziņā., pati kārto vietu ratos zem jumta Kārlītim un Edītim, pati sev un varbūt arī man ar Amālīti. Iejāj vēlreiz krievu zaldāti, vicina zobenus un klaigā. Tēvs pasauc māti, tā iekāpj ratos zem jumta, viņš tai pasniedz vienu pēc otra mazos brāļus. Iesāk braukt. Tēvs grožus turot iet kājām blakus zirgiem, kas mundri uzsāk soļot pa izkaltušo, smiltaino ceļu, tiem nav ne jausmas kādā ceļā tiem jādodas. Govis, aitas un cūkas pa ceļu jau aizdzinušas lielās māsas ar Jāņuku. Mēs sasēduši ratos braucam no aizmugures. Pa nokalniņiem lejup zirgiem parikšojot mēs tos drīzi panākam. Aiz mums pāri „Čaņu” un „Dunduru” mājām kaut kur tālāk dun lielgabali un lidmašīnu rūkoņa. Tēvs saka: „Tur vācieši”. Pie Loņa Brieža brasla panākam mūsu lopu dzinējus ar lopiem. Šeit jau saradies vesels nepārredzams lopu bars no šaipus Ventas, tomēr lopi savējos pazīst, turās visi kopā bariņā. Krievu zaldāti jādelē gar lopu bariem, kuri negrib Ventā brist, vicina ar zobeniem un kliedz: „paskore, paskore”. Tēvs spiests nogaidīt kamēr lopu bari pāriet Ventu. Vispirms skrien pa straujo Ventas straumi govis, tad teliņi, citkārt no ūdens tik bailīgās aitas, beidzot arī cūkas iebrien, tām ūdens līdz mugurām, bet mazie puscūči Ventas vidū jau peld. Laikam lopi saprot, ka no kaut kā jābēg, tāpēc arī visai nepretojas. Kad lopu bari upei pārgājuši un ar nikniem krievu zaldātiem pazuduši Vārmes mežos, tēvs lēni no Ventas krasta nobrauc pajūgu ūdens straumē. Viss izdodas labi, esam upei pāri. Bet te mežā iebraukti vairāki lielāki un mazāki ceļi. Tēvs prāto pa kuru braukt, un nožēlo, ka nav ātrāk braucis, izlaidis no acīm mūsu lopu dzinējus. Tēvs uzšauj zirgiem ar pātagu, sāk pa vienu ceļu pabraukt rikšiem. Te pēkšņi no krūmiem izlec divi ķiverēs bruņojušies briesmoņi un ieķeras zirgu iemauktos un kliedz „Halt!”. „Ak, vai!” māte iesaucās: „Vācieši!” Tēvs sastingst ar grožiem rokās... Vācieši uzsauc: „Curik, curik!” un paši pazūd kā nākuši. Viss atkal apklust, tik kaut kur tālāk sprāgst lodes. Tēvs saka, tur ber krievu ložmetēji, tūlīt, tūlīt vāciešus atsitīs. Tēvs jau nevar atstāt savus lielos bērnus ar lopu baru, viņš grib glābt tos. Ja jau uz priekšu tikt nevar, tad nevar, brauks atpakaļ, kas būs, būs. Tēvs atjūdz vienu zirgu, sēžas tam mugurā un aizjāj pa ceļu, ka smiltis nošķīst uz visām pusēm, viņam jāsameklē mūsu ļaudis un lopi. Paiet ilgs laiks, tēva nav un nav. Gar Ventas malu skrien vācieši, tepat arī kaut kur krievi. Pēkšņi mums pavisam tuvu sprāgst šauteņu un ložmetēju spalgie sitieni, dzirdama ložu asā džinkstēšana, tad kaut kāda komanda. Mēs izlēkuši apgulstam zem ratiem. Ediņš un Kārlītis raud, arī man jāraud, bet turos klusi. Mums garām aizskrien zaldātu bars, māte saka – tie krievi. Pēc kādas stundas apšaude apstājas, sprāgst tikai kaut kur tālāk. Māte bāla, raud vienā raudāšanā. Tēvu nevaram sagaidīt. Ierunājos: „Tēvu varbūt vācieši nošāvuši”. Amālīte mani satver pie rokas, parauj aiz ratiem un saka: „Tā nerunā, vai neredzi, ka māte mirst vai nost aiz bēdām. Labāk lūgsim Dieviņu, lai viņš palīdz.” Tā ari mēs izdarījām un savās bērna dvēselēs nešaubījāmies, ka viņš palīdzēs. Tuvojās vakars. Te pēkšņi no meža biezokņa izjāj tēvs un nostājas mūsu priekšā. Tēvs izstāsta, ka mūsu lopu dzinējus nekur nesastapis. Krievu zaldāti nav laiduši viņu atpakaļ atgriezties, bet dzinuši tik uz priekšu. Tad priekšā gadījušies vācieši. Kamēr tie ar krieviem šāvušies, viņam izdevies ar savu zirgu iemukt mežā un pats Dievs viņu izglābis no karotāju lodēm.