Snēpeles baptistu draudzes vēsturiskais apskats

Tas, ka trūka modernu, ziņu izplatības līdzekļu, nevarēja apturēt dažādu ziņu iegūšanu 1860-tajos gados.

Turlavas apkārtnē nonāca ziņa, ka vairāki latvieši neesot apmierināti ar kristīgās baznīcas nebībelīgo iekārtojumu: mācītājs lietojot alkoholu, žūpo, piedzeras, smēķē, un dažādi piedauzīgi izturas, ievedot draudzēs nekristīgus iestādījumus un ierašas; iztulko Bībeles mācības nepareizi, atmetot tās patieso mācību, tā vietā ieliekot savu – kā kristību, svēto vakarēdienu un vēl daudz, daudz kristīgas mācības, sagrozot pēc sev izdevīga prāta, lai droši varētu saukties kristīti Bībeles ļaudis, taču dzīvē rīkojas kā bezdievji. Augstā garīdzniecība un mācītāji tikai vārdos saucas par kristiešiem, lai ar to dabūtu vienkāršos ļaudis aklā padevībā. Vairāki latvieši izbraukuši uz Vāciju – Mēmeli. Turienes baptistu draudzē atraduši pareizu Bībeles mācību, likušies kristīties kā Bībele māca. Pēc tam atbraucot mājā, sākuši Bībeles patiesības izskaidrot arī citiem, ka Kristus pavēlējis.

Galvenā darbības sākuma vieta bija Kurzemē – Liepājas, Aizputes, Ventspils un Kuldīgas apkārtnē.

Kad Kuldīgas apriņķī, Planīcas pagastā dzimušais Ādams Gertners, Annas muižā dzīvojušais Jansons un Padures muižas dārznieks Burkevics Kuldīgā un apkārtnē, sāka iedzīvotājiem sludināt un izskaidrot Bībeli tieši tā, kā tā māca, tad ar stingru pavēli no vietējās valdības un mācītāju puses, šiem cilvēkiem tika aizliegts to darīt. Viņi nedrīkstēja ne pilsētā – Kuldīgā, ne lauku mājās sludināt vai lūgt Dievu.

Gertners, Burkevics un Jansons atrada citu iespēju. Viņi sāka pulcēties Kuldīgas apriņķa Ķoniņu ciemā. Ķoniņa ciems atrodas Turlavas pagastā, abpus Kuldīgas – Aizputes lielceļa. Tur dzīvojošie ir brīvi ļaudis, tā saucamie kroņa saimnieki. Viņu vēsture ir šāda: daudzus gadus atpakaļ, vairāki cara armijas zaldāti – latvieši, par sevišķiem nopelniem cara armijā, tika no cara apbalvoti tādā veidā, ka ar rakstu Turlavas muižas baronam pavēlēts savā muižas teritorijā par brīvu iedalīt 50 desetīnas zemi. Barons iemērijis viņiem zemi mežainā, neauglīgā zemē. Šie apbalvotie nav bijuši apmierināti. Aizbraukuši uz Pēterburgu pie cara sūdzēties. Cars viņiem līdzi atsūtījis kādu grāfu, caur kuru Turlavas barons bijis spiests katram iemērīt 50 desetīnas vislabāko zemi. Ar cara pavēli tie tika skaitīti – brīvzemnieki. Viņi bija atsvabināti no visiem nodokļiem un klaušām pie vietējās varas un barona. Vietējā vara nekā viņiem nevarēja aizliegt, vai pavēlēt. Šie brīvzemnieki sabūvēja mājas ciematā, ar zemi apkārt.

Kad pirmiem baptistu ļaudīm Kuldīgas apkārtnē un Kuldīgā dievkalpojumus noturēt aizliedza, tad tie atrada vietu Ķoniņu ciemā, kur vietējā vara un mācītājs nespēja aizliegt, jo tie kā brīvzemnieki varēja rīkoties pēc saviem uzskatiem. Tā sākās pirmais baptistu darbs Turlavas pagastā. Tur pulcējās brīvzemnieki un citi ļaudis no tālienes un tuvās apkārtnes. Ķoniņu ciemā brīvi varēja sapulcēties, sludināt un izdarīt kristības pēc Kristus pavēles. Dievkalpojuma sapulcēs Ķoniņos ļaudis nāca no plašas apkārtnes. Kad no valdības puses baptistu darbs tika pa daļai atļauts, tad baptistu sapulces no Ķoniņu ciema pārcēlās uz Turlavas pagasta P.Bāliņa Ušņu mājām. Ušņu mājās dzīvojamās ēkas vienā malā izbūvēja atsevišķu sapulču zāli ar apmēram 100 sēdvietām, ar paaugstinājumu korim un sludinātāja galdiņam. Pirmie draudzē piedalījās Ušņu māju ļaudis, Rūšu, Keiču, Jaunarāju, Reķu māju ļaudis un vēl daži atsevišķi no apkārtnes un Ķoniņu ciema.

1880. gada beigās draudzē ir 33 locekļi. Sludinātāja vietu izpilda A.Gertners un vēlāk E.Bilerts. Pēc tam Puškevics. Kori vada Putnaērglis, kas dzīvo Snēpeles Puziķos.

Ap 1900. gadu draudze piedzīvo stipru atdzimšanu – sarodas ieceļotāji (nopērk lauku mājas) no Sakas apkārtnes. Tad draudzē, bez jau minētām saimnieku ģimenēm, piedalās Jēku, Vēverkalnu, Allažu un Puziķu māju ļaudis. 1903. gadā – Gaiļu māju ļaudis.

1905. gadā, revolūcijas laikā, kora vadītājs Putnaērglis aizbēg uz Ameriku.

Pirmā pasaules kara laikā daudzi aizbēg uz Krieviju. Gaiļu māju saimnieka ļaudis un lielākie bērni ar visiem lopiem arī izbēg līdzi krievu armijai uz Krieviju. Pats Gaiļu mājas saimnieks K.Lasmanis ar sievu un 4 maziem bērniem tiek no vācu armijas atdzīts atpakaļ. K.Lasmanis paliek par Turlavas draudzes sludinātāju. Iesākas tā sauktā „atmodas kustība”. Dievkalpojumi notiek draudzes telpās Turlavas Ušņās. Tekoši vēl sapulces notiek daudzās vietās: Turlavā, Vangā, Cildas Planīcās – Ādama Gertnera dzimtenē, Vārmē, Snēpelē, Kurmālē, Raņķos. Atgriežas bēgļi no Krievijas.

1921./1922. gadā mācītājs K.Lasmanis, kori vada Ādams Arājs, mācītāja palīgs Jānis Fiebigs, kora vadītāja palīgs Ģedarts Cīrulis. Draudzes locekļu skaits ir 70.

Sakarā ar to, ka lielākā daļa draudzes locekļu dzīvo Snēpeles apkārtnē, galveno draudzes centru pārceļ uz Snēpeles pagasta Gaiļu mājām, kur ierīko speciālu telpu draudzes dievkalpojumiem. Tad arī draudzes nosaukumu maina no Turlavas par Turlavas-Snēpeles, bet vēlāk tikai Snēpeles baptistu draudze. Turlavas Ušņu mājās paliek draudzes sludināšanas stacija.

1930. gadā un vēlāk draudzē skaita sekojošus lauku māju saimniekus, viņu ģimenes locekļus, un lielāko daļu tur dzīvojošos kalpus un kalpones:

1. Turlavas pagasta Ušņu māju saimnieks Bāliņš ar ģimeni un dažiem strādniekiem.

2. Turlavas pagasta Rūšu māju saimnieks Rusinskis ar ģimeni un dažiem strādniekiem.

3. Vangā Ģederts Cīrulis ar ģimeni, kurš sākumā vada arī kori. Viņa meita ir baptistu dzejniece Lidija Cīrule-Polis.

4. Snēpeles pagasta Puziku māju saimnieka ģimene.

5. Turlavas pagasta Jēku māju saimnieks Jansons ar ģimeni un kalpotājiem, atnācis no Sakas.

6. Snēpeles pagasta Gaiļu māju saimnieks K.Lasmanis ar ģimeni un strādniekiem, dēls A.Lasmanis apmeklē vairākus baptistu apvienības diriģentu kursus un kļūst ilggadīgs draudzes diriģents.

7. Snēpeles pagasta Vēverkalna mājas saimnieks ar ģimeni un strādniekiem. Dēls Matiss Stubis palīgsludinātājs draudzes stacijā.

8. Snēpeles pagasta Allažu māju saimnieks A. Ibergs ar ģimeni.

9. Snēpeles pagasta Ķesteru mājas saimnieks Vilis Jansons ar ģimeni. Savās mājās viņš svētdienās vada svētdienas skolu, ir kā palīgsludinātājs. Vecākais dēls Janis Jansons sludina draudzē. Vēlāk viņš ir sludinātājs Sabilē, Kuldīgā.

10. Snēpeles pagasta Imantu mājas saimnieks Krišs Jansons ar ģimeni. Viņa īrnieks Mārtiņš Avotiņš ar sievu. Kādu laiku sludinātājs draudzē.

11. Snēpeles pagasta Avotiņu māju saimnieks Senkevics ar ģimeni.

12. Snēpeles pagasta Zemarāju māju saimnieks Bērziņš ar ģimeni.

13. Snēpeles pagasta Juris Bērics ar ģimeni, Čubultu mājās. Tur kādu gadu notiek galvenā draudzes darbība, jo Gaiļu mājā ierīkotajā draudzes telpā sapulces notikt nevar (mājas jaunbūves dēļ).

14. Snēpeles pagasta Vārpu mājas saimnieks P.Bērics ar ģimeni. Viņš ir palīgsludinātājs, kasieris.

15. Snēpeles pagasta Ziediņu mājas saimnieks J.Lasmanis ar ģimeni. No Ziediņu mājai piederošā zemes gabala tiek atmērīti 0,2 ha zemes, uz kuras draudze uzbūvē savu baznīcu. J.Lasmanis dažādos nedaudz gados kalpo draudzē par draudzes sludinātāju, ir arī draudzes sekretārs.

16. Planīcas pagasta Lauciņu mājas saimnieks Fricis Skuja ar ģimeni. Šeit arī neilgu laiku ir draudzes galvenā dievkalpojumu vieta. F.Skuja ir ilggadīgs draudzes revīzijas komisijas priekšsēdētājs.

17. Planīcas pagasta Leju māju saimnieks Fricis Leja ar ģimeni. Šeit ir draudzes stacija. Friča Lejas brālis Ādams Leja ir apmeklējis Fetlera misiones skolu. Pēckara laikā A.Leja kādu laiku ir draudzes sludinātājs.

18. Planīcas pagasta Vecvagaru mājas saimnieks Ādams Gertners ar sievu.

19. Kurmāles pagasta Birznieku mājas saimnieks Jānis Fiebigs ar sievu. Sākuma laikā 1920-tajos gados ir sludinātāja palīgs. Jauniešu priekšnieks.

20. Planīcas pagasta Jaunzemju māju saimnieks E.Neilands ar ģimeni un radinieku Kiršteinu, Kādu laiku šajās mājās ir arī draudzes stacija.

21. Planīcas pagasta Kļaviņu mājas saimnieks ar ģimeni.

22. Planīcas pagasta Pļavsargu māju saimnieks Siliņš ar sievu.

23. Raņķu pagasts. No pagasta mājas Kalns ar sievu, pagasta sekretārs. Uz Snēpeles pagastu brauc ar zirgu.

24. Snēpeles pagasta skolas direktors Arums ar ģimeni.

Šajā laikā draudzes locekļu skaits ir pāri simtam. Jau pārveidoto nosaukumu Turlavas – Snēpeles draudze nolemj un maina. Turpmāk to sauc par Snēpeles baptistu draudzi.

Draudzes mācītāja Kriša Lasmaņa vietā ievēl Pauli Iļģi, Jēku māju jauno saimnieku. Draudzes padomes priekšnieks ir Jānis Jansons, revīzijas komisijas priekšnieks ir Jānis Jansons, revīzijas komisijas priekšnieks – Fricis Skuja, kora vadonis – Andrejs Lasmanis, draudzes sekretārs – Jānis Lasmanis. Jauniešu pulciņa priekšnieki ir Andrejs Polis un Arvīds Bērics. Svētdienas skolas priekšniece ir Ženija Jansone, kasiere – Natālija Jansone. Harmoniju spēlē Natālija Jansone un Snepeles vidusskolas direktors Arums.

Tā kā no Snēpeles muižas centra sadalītās zemes, draudzes pieprasīto zemi pagasta valde noraidīja, tad sarunā ar J.Lasmani, kurš tuvu centram bija nopircis jaunsaimniecības zemi, no tās 0,2 ha viņš dāvināja draudzes dievnama būvei.

1936. gadā draudze nolemj sākt baznīcas būvi uz, J.Lasmaņa dāvinātā 0,2 ha zemes gabala.

Ievēlē būvkomisiju: Pauli Iļģi, Jāni Lasmani, Arvidu Bēricu, Andreju Lasmani, Pēteri Bēricu un Jāni Jansonu.

Buvkomisija sastāda būvei nepieciešamo būves plānu. Vispirms dabū zemes mērnieku, kas atmēra no Jāņa Lasmaņa zemes gabala 0,2 ha zemes nepieciešamajam būvlaukumam un izgatavo uz draudzes vārda vajadzīgos dokumentus. Tad dabū arhitektu, kas izgatavo būvprojektu.

Draudzes kasei naudas ļoti maz, baznīcas būvei nemaz. Komisija uzaicina draudzes locekļus būvei ziedot naudu, lauksaimniekiem – zirgu darba spēku, cilvēku darba spēku. Brīvprātīgi ziedotais ir ļoti maz, taču zemes mērniekiem un par baznīcas projektu samaksāt var. Bijušais mācītājs K.Lasmanis ceļo pa Latvijas baptistu draudzēm un vāc ziedojumus baznīcas būvei.

Komisija izvēl no sava vidus par būvdarbu vadītāju Jāni Lasmani, vēlāk viņa vietā Andrejs Lasmanis, kurš sāk iegādāties dažādus būvmateriālus un 1938.gada vasarā tiek iebūvēts pamats topošajai baznīcai.

Būves projektu pagatavo un apstiprina Kuldīgas apriņķa arhitekts Zandersons. Mūra darbus veic vietējais mūrniekmeistars J.Hefners un koka darbus Jānis Brencis, durvis, logus izgatavo Krišs Jansons.

Pamats iebūvēts. Tagad jāgādā būvmateriāli, jāziedo nauda. Draudzes locekļi pa lielākai daļai visi trūcīgi. Ar darba spēku vieglāk, bet naudas līdzekļus grūti atrast savām vajadzībām, kur vēl ko atlicināt baznīcas būves vajadzībām. Taču būves vadītāji enerģiski cīnās tos savākt, jo bez līdzekļiem būve nav turpināma. Tiek vākta nauda no draudzes locekļiem. Jāziedo katram pēc spējām. Uz katra draudzes zemnieka zirga uzliek klaušas atvest zināmu daudzumu granti, akmeņus un citu. Būvkokus no meža izved un apzāģē gaterī talkas veidā.

Viss tas rada diezgan lielas grūtības, un, kā jau tas visos kopējos darbos dažkārt notiek, arī mūsu draudzē daži neapmierinātie saka: būvi vajag atlikt. Lūgt tikai Dievu un tad redzēs, kā būs. Būves vadītājam un citiem aktīvistiem tas ļoti sāpīgi. Vēl jo vairāk, ka pretiniekos arī draudzes mācītājs. Tāpēc būvi pārtrauca, līdz atbrauca baptistu apvienības pārstāvis P.Lauberts. Lauberts ir ļoti gudrs. Viņš cenšas samierināt draudzi un panāk, ka draudze ir sapulcējusies Lauciņu mājās, nobalso būvi turpināt ar vēl lielāku enerģiju. Ar to arī šaubīgākie draudzes locekļi vairs neaģitē pret baznīcas būvi un atnāk paši, lai dzīvāk tur piedalītos. Arī naudas līdzekļi, kas pienāk caur Kriša Lasmaņa un no citām Latvijas draudzēm un pašu draudzes locekļu ziedojumiem, paceļ draudzes locekļu pašapziņu un enerģiju.

Baznīcas būvi atkal strauji atsāk un tā tiek tik tālu, ka 1939. gadā 20.augustā jau nosvin spāru svētkus. Svētkos piedalās vietējie un viesu dziedātāji no Aizputes, Kuldīgas un Priekules.

1940. gada 18.septembrī draudze svin baznīcas atklāšanas svētkus. Viesu kori no Aizputes un Liepājas. Baznīcas telpa pārpildīta ar ļaudīm, daļa – stāv baznīcas ārpusē pie atvērtiem logiem.

Taču vēl līdz baznīcas būves galīgai nobeigšanai daudz darba: jāizdara sienu apmešanas darbi, krāsošana, jāizbūvē kristību baseins, jāierīko krāsnis un dzīvoklis ar mazu palīgzāli.

Turpmāk draudze pulcējas savā baznīcā katru svētdienu un ceturtdienu. Draudzē kalpo sludinātājs Pauls Iļģis, padomes priekšnieks Fricis Leja, draudzes sekretārs Jānis Lasmanis, jauniešu priekšnieks – Arvīds Bērics, jauniešu sekretāre – Olga Cīrule, svētdienasskolu vada Ženija Jansons, kori vada Andrejs Lasmanis, korī 43 dziedātāji. Baznīcā draudzes dziedāšanu uz harmoniju pavada skolas direktors Arums un Natālija Jansone.

Draudzes palīgstacijas: Jāteles Leju mājā, Lauciņu mājā, Turlavas Ušņu mājā. Mācītāja palīgdarbinieki: Matiss Stubis, Jānis Jansons, Vilis Jansons, Ādams Leja, Pēteris Bērics un Mārtiņš Avotiņš.

Tagad nu draudze jauna patstāvīga sapulču telpa. Ir arī neliela saimniecības ēka, kur novietot, ilgāk stāvošos atbrauktos zirgu pajūgus. Talkā atnākušie jaunieši apkopj baznīcas apkārtni – iedēsta dzīvžogu ap baznīcu. Baznīcas priekšā aug divas vienādas, jaukas liepas. Tās jau sasniegušas divu cilvēku garumu. Priecīgi tiek cerēts uz jaunu draudzes uzplaukumu un nākotni. Jo pēc vairāk nekā 60 gadu pastāvēšanas un klīšanas pa dažādiem dzīvokļiem, nu draudzei ir savas pastāvīgas mājas – baznīca.

Pasaulē iesākas karš, kurš izvēršas par vienu no briesmīgākajiem kariem. Divas valstis – Vācija un Krievija noslēguši savstarpēju draudzību un kopīgi iztirgo kaimiņu mazākās valstis. Šajā sakarā krievi iebrūk Latvija un okupē to. Pieved pilnu Latviju ar armiju un saviem cilvēkiem – civilistiem. Tie strauji ieved savu komunistisko iekārtu: lauksaimniekiem atņem zemi, lopus, inventāru, atstājot tiem ne vairāk kā 30 ha zemes. Pārējo sadala dažādiem bezzemniekiem. Iedomātos nevēlamos cilvēkus ar ģimenēm, lopu dzelzceļa vagonos aizved uz Sibīriju. Vīriešus, sievietes un bērnus izšķir, aizvedot katru uz savu vietu Sibīrijas ziemeļos. Draudzē, šajās krievu izsūtīšanas operācijās, necieta neviens cilvēks. Tā mierīgi turpina savu darbību pēc pašas ieskatiem. 1941. gada vasarā vācieši izvērš „zibenskaru”, uzbrūk krieviem un, gandrīz pāris dienās atbrīvo Latviju no krievu kundzības, okupācijas. Tos, kuri nepaspēj aizbēgt, skar nežēlīgs liktenis. Draudze vēl vienmēr turpina pulcēties savā baznīcā pēc pašas ieskatiem. Viens no galveniem darbiniekiem, neskaitot Iļģi, ir Mārtiņš, Avotiņš, kura dzīves vieta ir tuvu baznīcai.

Vācu armija un saimnieku brīvi ļauj draudzei darboties pēc sava uzskata. Draudze vēl vienmēr kārtīgi notur dievkalpojumus. Lielāko daļu sludina Mārtiņš Avotiņš, kurš arī no draudzes saņem nelielu atalgojumu.

Vācieši lauksaimniekiem zemi un inventāru, ko komunisti atņēma, atdod atpakaļ. Sākumā visi bija apmierināti. Arī draudze pulcējās normāli.

1943. gada rudenī vāciešiem vajag telpas, kur novietot karā ievainotos slimniekus. Šim nolūkam vācieši paņem baznīcu savām vajadzībām. Draudze pulcējas atkal pa mājām.

1944. gadā sludinātāju Avotiņu vācieši iesauca armijā. Draudze palikusi pavisam pasīva. Tikai pa retam kādā draudzes locekļa dzīvoklī notiek dievkalpojumi.

1945. gada maijā beidzās otrais pasaules karš. Draudze iztīra un sakārto savu baznīcu. Atgriežas arī draudzes sekretārs Jānis Lasmanis, ko krievi pēc otrreizējās okupācijas uz gadu bija aizveduši Krievijas vergu darbos.

Ļaudis piedzīvojuši kara briesmas, rod slāpes vairāk pievērsties garīgai sabiedrībai. Baznīcu apmeklē daudz vietējie iedzīvotāji. Pārnāk no Vācijas M.Avotiņš. Korī piedalās vairāki luterāņu jaunieši, komjaunieši, vēl atlikušie kara bēgļi – bijušie koristi no Vidzemes un Rīgas draudzēm. Tā kā pagastā nenotiek nekāda sabiedriskā dzīve, tad baptistu un luterāņu baznīcas ir vienīgās, kur jaunieši ar prieku piedalās, un ir laimīgi, ka var piedalīties pagastā vienīgā pašdarbībā – baptistu jaunatnes pulciņā un korī, kuru apmeklē pat pagasta partorgs. Visi piedalās dziedāšanā svētdienas priekšpusdienā baptistu baznīcā, pēcpusdienā – luterāņu baznīcā. Kaut arī neticīgi, vai pusticīgi, tie klausoties Kristus mīlestību, aug labākai dzīvei. Veikals žēlojas, ka alkohola pudeles, un cigarešu paciņas vairs gandrīz nav kas pērk. Jaunieši, kas iestājas korī, no sirds apņēmās alkoholu un tabaku nelietot, kā arī nepiedalīties laicīgās izpriecās, kuras patiesībā pagastā nemaz nenotiek.

Skolas direktors Arums un koriste Natālija Jansone ir vienīgie ērģeļu un harmoniju spēlētāji abās baznīcās. Ķepšu ezerā notiek kristības. Korī pāri par 50 dziedātāju. Koris brauc viesos arī citās draudzēs – Skrundā, Priekulē un citur. Uz Liepāju, uz baptistu 75 gadu jubilejas svētkiem koris aizbrauc ar divām smagām mašīnām.

Krievi okupējuši Latviju pakāpeniski otrreiz, aplaupot zemniekus un pilsoņus: sadala atkal zemi, pilsētā atņem veikalus un citus īpašumus. To latvju pilsoņi pacieš it kā kara postījumu. Visi cītīgi strādā, cer, ka kara rētas lēni sadzīs. Saka: paldies Dievam, ka karš ir beidzies Sadzīves apstākļi sāk uzlaboties. Zemnieki pārdodot savus ražojumus, lēnām stāvokli izlīdzina, pret tām nepieciešamām rūpniecības precēm ikdienas vajadzībām ģimenē un saimniecībā. Kara ēnas arvien vairāk izbālē. Dzīvē atsākas rosība, cerībā atjaunot, nostiprināt atlikušo saimniecību. Laukos sarodas atkal ticība dzīvei. Zemnieks iemīl savu zemi no jauna.

Pagājuši tikai trīs gadi. Kara rētas pa daļai sadzijušas. Snēpeles draudze augstāka plaukumā.

1948. gads. Atkal jauni satraukumi. Šoreiz pat daudzkārt drausmīgāki par pašām kara briesmām – kara laikā cerēja, ka karš reiz beigsies un tā notika. Bet tagad staļinieši saprot, ka viņiem ir pilnīga vara, Latvijas pilsoņus un valsti iznīcināt un, viņuprāt ir pienācis laiks to izdarīt. Nekas viņus nevar traucēt. Visām citām valstīm bail no lielā krievu „lāča”. Staļina rokas puiši ķērās pie darba. Visam jānotiek lēnām un izsmalcināti: - Mēs staļinieši esam ļoti labi. Dzīvojiet tik mierīgi! Neuztraucieties! Mēs tikai saimniekam uzliekam nodoklīti. Tikai 100 reizes lielāku par jūsu īpašuma vērtību. Nevarat samaksāt? Ā... jūs tikai negribiet, jūs gribiet sabotēt?... Rezultātā zemniekam atņem visu, kas viņam pieder, pašus notiesā un ieliek cietumā. Staļinieši saka: redziet, - tie nesamaksāja, lai nu divus gadus pavada cietumā, pie tam manta visa ir mūsu. Vēlāk izrādās, ka tieši tie ir tie laimīgākie.

Turpmāk notikumi notiek strauji. 1948. gadā dibina kolhozus. Zemniekiem atņem visu mantu – kustamo un nekustamo. Pats paliec par vergu. Algu mums nav tev ko maksāt, bet pie darba protams jānāk. Ak, jums nepatīk, ka paliekat bez zirgiem, govīm, inventāra un maizes? Jūs protestējat? Labi. Mēs jau zinām, ko darīt.

Pienāk 1949. gada 25.marts. Pirmais, kam jāredz staļiniešu daba ir Snēpeles mācītājam Iļģim ar ģimeni. Jau agrā rītā tā ģimeni iztraucē apbruņoti čekisti: pusstundas laikā jābūt gataviem ceļam uz Tālajiem ziemeļiem. Visas zemišķās mantas pievāc krievu un vietējie čekisti – staļinieši. Šo briesmu sāpi skar daudzus no pagasta ļaudīm, pa visu apriņķi un visu Latviju. Tā lūk, staļinieši nopriecājās, nu mums būs vietas, kur apmesties Krievzemes civilistiem, okupantiem. Tas, protams, ir tikai sākums, vēl no Latvijas daudzus latviešus izvedīsim, lai to vietā iepludinātu krievus. Kad tie būs sabraukuši, kas viņus vairs drīkstēs izraidīt. Jo mēs esam kungi.

Reizē ar visu notiekošo, stingri tiek aizliegts jauniešiem un citiem apmeklēt baptistu kori un baznīcas. Čekisti un vietējie staļinieši neklausīšanas gadījumā visus baida pēc neilga laika vest uz Sibīriju. Šādā laikā neviens nekā nevar zināt, jaunie vēl nenorūdītie ļaudis tiešām nobīstas, kora mēģinājumos un dievkalpojumos vairs nepiedalās.

Mācītājs Iļģis vairs nav, Avotiņš arī nav. Draudze vēl turpina dievkalpojumus, taču ļoti aprobežoti. 1952. gadā čekisti apcietina arī kora vadoni Andreju Lasmani, un notiesā uz 25 gadiem izsutījumā. Arī draudzes vecāko un sekretāru Jāni Lasmani piemeklē nelaime – viņš kā neuzticams, no paša celtās mājas „Ziediņi” ir spiests aiziet ar visu ģimeni.

Draudze vēl turpina dzīvot. Kori gan vairs nav kas vada, trūkst arī dziedātāju. Dievs savā darbā uz Snēpeli sūta mācītāju Jūrmali, kas uzņemas lielu, grūtu pienākumu. Viņš no savas dzīves vietas – Rudbāržiem iet ar kājām, vai brauc ar velosipēdu apmēram 30 km uz Snēpeli, lai noturētu dievkalpojumu Snēpeles baznīcā.

1956. gadā no tālās Sibīrijas atgriežas Andrejs Lasmanis un Paulis Iļģis ar ģimeni. Draudzē atkal atdzīvojas darbība. Reizēm vēl atbrauc mācītājs Jūrmalis, bet uz vietas katru svētdienu mācītājs Iļģis ar ģimeni brauc ar velosipēdiem uz baznīcu. Koris nedaudz arī dzied, taču tagad dziedātāji ir ļoti, ļoti maz, dievkalpojumus ļaudīm apmeklēt arī ir ļoti grūti. Agrāk visiem bija zirgi, ar ko atbraukt. Pavecākiem cilvēkiem kājām mērot ceļu līdz baznīcai nav viegli, pat neiespējami, taču baznīca tiek atremontēta. Skaistu apdari un krāsojumu veic mākslinieks Hess no Kuldīgas. Baznīcā par apkopēju un sargu pieņemta Ilze Stobe, kas ļoti laipni katru baznīcas apmeklētāju sagaida. Vietējie partijnieki, sevišķi N.S. ļoti ļauni izturas pret baptistu baznīcu. Ar rūgtumu viņi noskatās, ka te tiek turēti dievkalpojumi. 1961. gada 28. februārī uz baznīcu no Kuldīgas atbrauc Kuldīgas rajona priekšnieks , čekists Viļums, Snēpeles ciema priekšniece Bieža un skolas direktors Kazaks. Pēc tam viņi no darba vietas – Snēpeles lauku slimnīcas atved Andreju Lasmani. Priekšnieks paziņo, ka baptistu baznīcas izmantošanu draudzes dievkalpojumiem, viņš uzteic, tas ir – atņem draudzei un nodod skolas izmantošanai. Baznīcas apkopēja Ilze Stobis baznīcas atslēgu nedod, jo klāt neesot draudzes mācītājs. Rajona izpildu komitejas priekšnieks un Snēpeles skolas direktors, aizliedz baznīcā turēt dievkalpojumus, aizzīmogojot baznīcas durvis ar skolas zīmogu. Vēl pāris reižu draudzes locekļi saiet kopā baznīcas dzīvoklī pie māsas I.Stobes. Tur arī notur padomes sēdi. Nolemj uz nenoteiktu laiku draudzei pievienoties Kuldīgas baptistu draudzei.

Draudzes inventāru – harmoniju, solus, galdus un citu, ar Kuldīgas rajona izpildu komitejas rīkojumu, pārņem Kuldīgas finansu nodaļa, piedaloties milicijas pilnvarotam. Finansu nodaļas pārstāvis savukārt inventāru nodod komisijas veikalam, mantu realizēšanai. Draudzes grāmatas, vakariņa biķeri un visas citas sīkās mantas, ko izpildu komiteja atstāj, draudzes priekšnieks nodod Kuldīgas baptistu draudzes mācītājam Lāceklim. Snēpeles draudzes locekļi daļa piedalās Kuldīgas draudzē, daļa Aizputes, Liepājas un citās draudzēs. Vēl citi draudzes locekļi nobaidījušies – atteicas, neiet nekur. Mācītājs Jūrmalis pārceļas dzīvot Kuldīgā. Tur viņu Kuldigas draudzē ievēl par mācītāju.

Snēpeles luterāņu draudzē mirst galvenā baznīcas priekšniece Ieva Kadiķe (dzimusi Jansone). Draudzē vairs nav kas par to rūpējas. Tikai daži vēl gribētu turēties, taču tie vairs nav spējīgi uzlikto valsts nodokli maksāt. Pārējiem vairs baznīca neinteresē – labāk patīk komunistu nodarbības – teātri, kino, dejas, sports, televīzija. Draudze oficiāli no baznīcas atteicas, lai nav jāmaksā nodoklis. Baznīcas iekārta paliek bez uzraudzības, ļauni cilvēki izārda, salauž ērģeles, altāra iekārtu, gleznas un citu. Komunistu iekārtai tas ir pa prātam. Iebildumi netiek celti. Vietējais kolhozs tur ierīko labības noliktavu, tad kartupeļu, ābolu pieņemšanas punktu. Beidzot kolhoza saviesīgu vakarēšanas punktu.

Motorizētu iekārtu laikmets.

1960-tajos gados un turpmāk, visa dzīve, kā pilsētās, tā laukos pāriet naftas produktu laikmetā. Lauksaimniecībā apstrādā, mēslo zemi, sēj, novāc ražu, visu tikai motorizēti. Zirgi un zirgu vilkmes inventārs tiek nežēlīgi iznīcināti. Bijušās labības kuļmašīnas saved vienkopus, aplej ar petroleju – sadedzina. Tvaika katlus, kas tika lietoti gatera, dzirnavu un labības kuļmašīnu darbināšanai – sagriež ar autogēnu gabalos un nodod lūžņos. Viņu līdzšinējos darbus veic šķidrās degvielas motori. Ērti un labi. Pilsētnieks, vai zemnieks, katrs cenšas sev iegūt benzīna motorizētu satiksmes līdzekli. Attālums iegūst jaunu izpratni. Pa nedaudz kapeikām, rubļiem nopērk benzīnu un brauc kur gribi. Vai uz tautas nama sarīkojumu, vai uz baznīcu. Tad nu arī gandrīz katrai ģimenei, arī baptistu draudzēs, ir viens vai vairāki motocikli, vai automašīnas. Lauku baptisti, sevišķi jaunatne pamet savas lauku draudzes, baznīcas un piedalās pilsētas draudzēs.

Pārskats uz Snēpeles baptistu draudzi 1980-tos, 1990-tos gados.

1. Turlavas Ušņu mājas, kur 1870-tos gados, iesākās un tika apstiprināta Turlavas (vēlāk Snēpeles) baptistu draudze – tagad ir nopostīta, noārdīta. Starp krūmājiem grūti ieraudzīt retos mājas pamatu akmeņus, Mājas saimnieks Bāliņš, viens no pirmajiem baptistiem Turlavas draudzē, miris negadījumā. Nākot mājās no attāla kaimiņa, iepinies kapu žoga stieplēs turpat mira. Sieva un dēli miruši pirms tēva.
2. Turlavas Rūšu mājas saimnieks Rusinskis ar sievu miruši jau pirmā pasaules kara laikā. Meitu apprecēja Ādams Arājs no Pāvilostas. Viņš vairākus gadus bija draudzes kora vadonis, vēlāk ar maziem bērniem pārcēlies dzīvot Pāvilostā, savā personīgajā mājā. Rūšu māja palika dēlam, kurš apprecēja Jēku saimnieka meitu Emīliju Jansoni. Viņiem bērnu nebija. Abi miruši. Māja sagrauta, nopostīta. Tur neviens nedzīvo.
3. Turlavas pagasta Vangā Ģedarts Cīrulis ar savu sievu un vecāko meitu Lidiju miruši.
4. Turlavas pagasta Jēku mājas saimnieks Jansons ar sievu miruši. Jaunais saimnieks ar sievu Olgu atstāja Jēku mājas un aizceļoja uz Ventspili, abi miruši. Bērni Rīgā, Aizputē, Ventspilī. Pirmais dēls Paulis maziņš noslīka, otrs dēls Paulis izstudēja par ārstu, apprecējās. Dobelē kalpodams par ārstu, savā automašīnā mīklainos apstākļos traģiski mira. Jēku māja pussagruvusi, atstāta.
5. Snēpeles pagasta Čubultu mājas saimnieks Bērics Juris ar sievu miruši. Dēls Arvīds Bērics, māju pārdeva svešam. Pats ar otro sievu dzīvo kolhoza ciematā. Bērni un pats draudzi atstāja. Citi brāļi, māsas miruši.
6. Snēpeles pagasta Vārpu mājas saimnieks Pēteris Bērics pārgāja adventistu ticībā. Māju pārdeva svešam. Pats ar sievu un divi dēli miruši.
7. Snēpeles pagasta Gaiļu mājas saimnieks, ilgus gadus mācītājs. Abi ar sievu miruši. Divi dēli un divas meitas mirušas. Vēl dzīvi 3 dēli un 1 meita. Izņemot Andreju Lasmani, pārējie dzīvo Rīgā. Dēls Andrejs Lasmanis 84 gadus vecs (bijušais kora diriģents), dzīvo viens Gaiļu mājā. Pieder Kuldīgas draudzei. Bērni un mazbērni dzīvo Rīgā, piedalās Mateja baptistu draudzē.
8. Snēpeles pagasta Zemesarāju mājā Bērziņš Jānis ar sievu Ievu (dzimusi Lasmane) un dēls miruši. Meita Alma kara laikā aizbēga uz ārzemēm. Mājā dzīvo sveši ļaudis.
9. Snēpeles pagasta Ziediņu mājas saimnieks Jānis Lasmanis ar sievu un vienpadsmit bērniem, mājas pārdeva svešiem cilvēkiem. J.Lasmanis ar sievu ir miruši. Bērni – Liepājā, Ventspilī, Kuldīgā, Rīgā, Baltkrievijā.
10. Snēpeles pagasta skolā, skolas direktors Arums. Sakarā ar komunistu rīkojumu, par piedalīšanos baptistu draudzē, viņš spiests no darba aiziet. Strādā kolhozā, Liepājas rajonā. Vēlāk dzīvo Liepājā, saslimst un mirst, arī sieva ar dēlu miruši.
11. Snepeles pagasta Ķesteru mājas saimnieks Vilis Jansons ar sievu miruši. Dēls Jānis Jansons ar sievu Ženiju, pēc krievu okupācijas pārceļas uz dzīvi Kuldīgā. Abi miruši. Bērni pie draudzes neturas. Dēls Jēkabs Jansons, kādreiz arī nedaudz sludināja, okupācijas laikā bija milicis. Pēc tam ir bijis krievu armijā, tur ievainots, no draudzes aizgājis. Kuģim „Neibāde” Rīgas ostā grimstot, ar sievu gāja bojā. Bērni pie draudzes neturas. V.Jansona dēls Fricis ar ģimeni aizbrauc uz Liepāju, pie draudzes neturas. Ķesteru mājas nojauktas, pat vietu nevar saskatīt.

/ A.Lasmanis