Lasmaņu dzimtas sākums ir tāds: Mūsu tēva vecvectēvs (Jānis Lasmanis) ir ieceļotājs no Rietumprūsijas. Sākumā Lietuvā, pēc tam pārcēlies dzīvot Latvijā. Bijis zeltkalis. Precējies ar latvieti un ģimenē ir bijuši vairāk bērnu. Mans vectēvs (Vilis Lasmanis) ir bijis muižas kalējs un kalpojis pie vietējiem baroniem strādādams dažādus darbus. Mans tēvs (Kārlis Lasmanis) precējies Lietuvā. Precējis kādas Lietuvas barona muižiņas rentnieka meitu un kādu laiku dzīvojis pie sievas tēva. Vēlāk pārcēlies un dzīvojis Latvijā. Noīrējis no Valtaiķu muižas īpašnieka krogu pie Valtaiķu baznīcas.

Skatīt lielāku karti



Valtaiķu baznīcā tolaik gājuši septiņu pagastu iedzīvotāji un katra pagasta muižas īpašnieks pie baznīcas uzcēlis savu krogu priekš sava pagasta baznīcēniem un tādā veidā pie Valtaiķu baznīcas vēl šodien saglabājas septiņi krogi. Pats par sevi saprotams, ka šādā konkurencē, visos šos krogos kroģeriem godīgā veidā krogojot, bez dzērāju apkrāpšanas noturēties bija grūti. Tēvs tur nācis pie atziņas, ka tādu dzīvi turpināt nevar, ja grib paturēt tīru savu sirdsapziņu. Kādu gadu tais brandžās pamēģinājis un to atmetis. Pēc tam salīdzis Aizputes pilsmuižās par kalpu un tur nostrādājis sešpadsmit gadus. Tur arī pievienojies Aizputes baptistu draudzei.
















Skatīt lielāku karti




Kalpu mājas bijušas 4 kilometrus no muižas, pēc nosaukuma Kaspari. Kasparos dzīvojuši tā saucamie zemes kalpi. Kungs devis kalpam 6 pūrvietas aramās zemes, apmēram 2 hektārus un tad ganības un pļavas priekš 2 govīm un viena zirga. Tad vēl malku, žagarus un kādus rubļus 10 naudās. Par to tad kalpam bija muižā jāstrādā vienu nedēļu un otru varēja kalps strādāt savu darbu mājās. Sievai vasarā bija muižā jānostrādā 60, tā saucamās, sievu dienas. Kādus sešus gadus kalpu gaitās nodzīvojušam, tēvu piemeklēja grūts pārbaudījums – nomira sieva un atstājusi mazo Ansīti autiņos. Tēvs palicis viens ar četriem maziem bērniem, un, bijis spiests steidzamības kārtā gādāt bērniem māti. Tādu atradis Aizputes dzirnavās, kura pie meldera kalpojusi kā kalpone un saukusies Katrīna Birznieks no Bunkas pagasta. Katrīna bijusi ļoti dievbijīga un bērni, arī lielākie viņai pieķērušies kā savai īstai mātei. Laiks iet, un, bērni aug arvien lielāki. Vecākai meitai Anniņai jau 16 gadi un viņu jau ņem muižā kā pilntiesīgu strādnieci un viņa tagad jau atvieto māti, kurai jānostrādā muižai 60 sievu dienas. Pēc gadiem trim arī Jānis ir tāds, kuru vagars labprāt pieņem ikdienas darbā. Tēvs strādā muižas alus brūzī. Deģis, jeb alus brūža rentnieks, pēc līguma saņem no muižas divus kalpus kā pastāvīgus strādniekus brūzī. Tos arī nevar samainīt, jo tie ir katrs sava aroda pratēji. Tēva pārziņā bijusi iesala nodiedzēšana un nožāvēšana. Tagad, kad Jāni jau pieņem muižā, kā pastāvīgu strādnieku, tēvs pieņem vēl otru kalpa placi, kā toreiz teica, uz tiem pašiem noteikumiem. Jānis nu iet katru dienu muižā un tēvs strādā pa māju. Tagad tur divus zirgus, jau četras govis, brauc peļņā, ved žīdiem priekš veikaliem dažādas mantas no Liepājas uz Aizputi, Kuldīgu un dažreiz pat vēl tālāk. Brūža rentnieks (deģis) Lasmani, kā speciālistu un uzticamu, no sava darba ne par kādu maksu neatlaiž. Vienojušies ar deģi, ka viņš to iesala daudzumu nodiedzēs un nožāvēs un muiža viņam maksās par to pilnu kalpa algu. Tādā veidā taupīgi dzīvodami sāka jau kādus rublīšus noguldīt krājkasē. Tā jau toreiz bija vesela problēma kalpa cilvēka dzīvītē. Darbs jau arī bija pārcilvēcisks, jābrīnās, kā viņi to varēja izturēt. Tēvs bija ļoti spēcīgs muskuļots cilvēks, un tāds bija arī Jānis, viņa vecākais dēls. Māte atstāsta tādu gadījumu. Svētdiena, tēvs aizgājis baznīcā. Jānis izvedis savus divus zirdziņus kādā muižas apariņā paganīt. Māte gana birzītē govis. Tās kalpa sievas gana kopīgi, un katrā ceturtā dienā jābūt ganos. Birzīte ir uzkalniņā, un, māte redz kur Jānis zālītē pie saviem zirgiem guļ un lasa kādu grāmatu. Nāk Žibas puiši. Turpat kalniņā ir Žibas mājas. Viņa zina, ka kalpa puisis ar saimnieka puišiem ir pastāvīgā naidā un kur vien satiekas tur saplēšas. Saimnieku puiši sevi skaita, kā augstākas šķiras, pārākus par kalpa puišiem. Bet kalpa puiši šos kādreiz iepēruši, un, nu šie meklē kur atspēlēties. Tagad te Jānis ir viens. Nu mēs viņam sadosim. Māte grib skriet Jānim palīgā, izšķirt, lai nesāk dumpi, bet govis nevar atstāt, visapkārt lauki. Bet te jau arī scēna risinās. Māte redz kā Žibas puiši pienāk un šo tūlīt aiztiek. Jānis nometis grāmatu uzlecās kājās, tā šie kādus vārdus pārmaina, ko māte nedzird, Jānis zibeņātrumā sagrābj vienu pie žaketes stūriem zem kakla un tai pašā momentā tas jau guļ pie zemes un otru uzrauj virsū, pats uzsēžas uz abiem un sauc, lai nāk Žibas saimnieks arī vēl. Puiši tikuši vaļā, aiziet lamādamies. Māte saka, ka pirmo reizi redzējusi Jāņa spēku sev par lielu brīnumu. Ap Jāni pulcējušies visi toreizējie kalpa puiši, kā ap stiprāko, un saimnieku puišiem pret viņu bijis liels respekts. Tagad visa ģimene cītīgi vien raujas. Lielākie divi, Anniņa un Jānis, izpilda visus muižas darbus un vagars ar viņiem ir ļoti apmierināts. Mazākie, Krišs ar Ansi jau sāk iet ganos, un nu arī mātei tie darbi atkrīt. Muižā darba laiks noteikts no saules līdz saulei, kā ziemu, tā vasaru. Kad saule noriet vakarā, tad tik kalpam ir tiesības jūgt zirgu ārā no arkla, vai ecēšām. Zirgi vakaros jānodod staļļmeistaram ganībās. Muižas lauki atrodas abās pusēs Aizputei apmēram trīs kilometri vienā un otrā pusē. Ja nu ganāmlauks atrodas otrā pusē Aizputei, un, kalps strādā ar zirgiem šinī pusē, tad var gadīties, ka kalpam atjūdzot zirgus saulei rietot, tie jāaizved uz ganībām savus sešus kilometrus. Nu un tagad tie paši seši kilometri jāmēro atpakaļ uz mājām. Nu jau pulkstenis ir tuvu divpadsmitiem. Cik nu kalpam iznāk stundas pagulēt? Kalpa māja no muižas ir 4 kilometri un saulei lecot ir jābūt jau muižas pagalmā. Ja kāds drusku nokavē, tam todien darbu nedod, un dažos gadījumos pavisam atlaiž no darba. Jānis apgalvo, ka viņš katru rītu aizgājis līdz muižai tos četrus kilometrus galīgi aizmidzis pa visiem lauku taciņiem, grāvju laipiņām, un, pamodies tikai muižas pagalmā, kur vagars jau izrīko darbus. Kalpiem dod divas stundas pusdienas pārtraukumu, jeb dienas vidu, kā toreiz teica. Bet tādi vīri, kā Jānis un viņam līdzīgie, šo dārgo laiku izmanto Aizputes dzirnavu dīķī, vai upītē peldoties vai makšķerējot. Tātad nav ko brīnīties, ka ar pāris stundu gulēšanu, aiziet līdz muižai aizmidzis. Bet ar visiem šiem smagiem darbiem un negulētām naktīm, trūcīgo uzturu viņi bija stipri un nodzīvoja ilgu mūžu. Mūsu tēvs bija ļoti straujas dabas cilvēks. Viņš necieta, ka mēs ar Ansi kādreiz tā pagausāki kustējāmies. Mēs kādreiz krāvām malku kaudzē, atnāk tēvs, skatās, skatās, un mums uzsauc: „met ātrāk no rokām laukā to pagali, domā ka viņa ir karsta, jūs sadedzināsiet rokas.” Tēvs bija bijis krodzinieks brūzī 16 gadus nostrādājis, bet reibinošus dzērienus viņš nelietoja, arī nikotīnu. Tā arī mēs, visi četri viņa dēli savā mūžā neesam šo indi lietojuši, nedz pēc viņas kāri izjutuši. Tagad jau ir divpadsmit pūrzemes. To nu kopj un mēslo cik spēdami. Pēdējā gadā jau nokūluši 50 pūrus rudzu. Tā ir bijusi rekordraža. Naudiņas jau ir iekrājies tuvu pie 900 rubļiem. Kurzemes muižnieki ir spiesti izpārdot rentes mājas zemniekiem uz dzimtu. Jānim muižas darbi un morāliskais pazemojums apnicis līdz kaklam, viņš to vairs tālāk panest nevar. Jānis vairs nedod mātei ar tēvu miera, saka: citi iepērk lauku mājas, kuriem ir mazāk naudas kā mums, ko baronam iemaksāt, un kāpēc tad mēs nevaram iepirkt. Māte Jānim aizrāda, ka ir ļoti grūti ar tādu spēku kāds mums ir, iesākt lielas mājas, kam būs 160 un vairāk pūrvietas zemes, tur būs vajadzīgi vismaz četri labi darba zirgi un kādas, vismaz desmit, divpadsmit govis, un kur tad vēl cits inventārs. Savu tik grūti sakrāto naudiņu iemaksāsim baronam, un paliksim gluži bez kapeikas un rīcības kapitāla. Mājas maksā kā kura, no 3000 līdz 8000 rubļu. Tajos laikos tā ir milzīga nauda.











„Kaspari”, māja ko bija apskatījuši, maksāja 5600 rubļu. Pēc kontrakta noslēgšanas, jāiemaksā 600 rubļu baronam skaidrā naudā, un pārējos 5000, barons izņem no valsts zemes bankas, un tos nu šim jaunajam māju īpašniekam ar pagarinātu termiņu uz 42-iem gadiem, ar visiem procentiem un dzēšamo daļu jānomaksā. Gadā tas iztaisa apmēram kādus 230 rubļus. Lai nu būtu kā būdams, Jānis vairs miera saviem večiem nedod, līdz šie piekāpās. Kādu rītu tēvs ierodas pie barona un lūdz kādu no mājām. Barons ļoti laipns un saka, ka ar vislielāko gribu viņš nekā šim nevar līdzēt, jo visas mājas jau aizņemtas un atlikušas tikai lielās Zveju mājas ar 300 pūrvietām aramzemes un tās tēvam nebūs pa spēkam. Barons nu šiem, ka vienam no labākajiem saviem kalpiem, ar visu sirdi gribētu līdzēt, un nožēlo, ka viņš ir tā nokavējies, jo tas jau sen visiem bija paziņots. Bet nu pagaid, pienāc rītu – es sazināšos ar savu draugu Apriķu kungu. Varbūt viņam ir vēl kāda māja brīva. Jānis tēvam miera nedod un no rīta viņam jāiet atkal uz muižu. Barons to ieraudzījis saka: steidzies, un, vēl šodien tieci pie barona Nolkena Apriķos, viņš apsolīja par Tevi parūpēties.











Labi. To pašu dienu tēvs ar Jāni brauc uz Apriķiem. Nolkens šos uzņem ārkārtīgi laipni. Laikam bijusi laba rekomendācija no pašu kunga. Nolkens saka: jā, man ir vēl viena mājiņa Tebras krastā – viņu sauc „Iesalnieki”. Tēvam ļoti pierasts vārds, jo viņš daudz gadus ar iesalu nodarbojies. Nu labi atbrauc rītā, norakstīsim priekškontraktu. Aizbraukuši no rīta, bet nu Nolkens paziņo, ka to nevar vairs dabūt. Viņa ilggadīgais vagars to aizņem. Bet, es jums varu ieteikt, brauciet uz Upsēžām. Tur manim ir četras mājas – Lanka, Lielkunga, Kaspara un Sēkas. Izskaties, kura no tām tev patīk un taisīsim andeli.











Nākošā dienā šie brauc uz Apriķu Upsēžām. Nu jau brauc līdzi arī māte. Vislabāk patika šiem „Kasparu” mājas, kurām ir daudz pļavas. Kādus 3 kilometrus nostiepjās gar Durbes upītes līčiem. Nu labi, visi nolemj – šo mēs pirksim, un nopērk arī. Pārdošanas pirkšanas līgums noslēgts jau rudenī. Kasparos ēku daudz, rūmes lielas. Vecie saimnieki, kuri Kasparos dzīvojušies rentes laikos, savus krāmus ūtrupē pārdevuši, un savu dzīvi likvidējuši, un lūdz vienu istabiņu jaunajiem saimniekiem, ko tie arī labprāt atvēl. Pārcelšanās ziemas laikā ļoti izdevīga. Jaunā vietā sagaida arī jauni un neatliekami darbi, jāgādā malka, žagari priekš nākošā gada, un daudz kas cits. Jānis ar tēvu tagad raujas tāpat, kā muižā pieraduši, dienu un nakti bez atpūtas. Viss jau būtu labi, no darba šie divi vīri nebaidās, lai viņš būtu cik smags, bet viņu prātus nodarbina kaut kas cits. Tuvojas pavasaris milzu soļiem. Būs jāsāk maksāt pirmās procentes ar dzēšamo daļu, kas iztaisītu pirmā pavasara iemaksu tā 90 rubļus, bet kur lai tos ņem – ienākumi vēl nav nekādi, bet izdevumi jau rodas daudz. Jānis brauc šur tur ziemas peļņās, bet maz jau ko var nopelnīt ar 2 veciem kalpa zirdziņiem. Nu to renti kaut kā sagrabinās, bet nu tās lielākās rūpes kur ņemt sēklu. Varētu dabūt no pagasta magazīnas, bet kas tā būs par sēklu – sastāvējusi vairākus gadus, būs tik vienas peles un žurku mēsli. Ņemt no labības tirgotājiem žīdiem Aizputē. Viņi jau labprāt palīdz tādiem ko māc trūkums, un rudenī par vienu paņemto jāatber divi. Vecais saimnieks pēdējo rentes gadu, rudzus arī iesējis ļoti slikti, no tiem arī maz kas gaidāms. Tagad arī Jānim visu to redzot, dūša saiet papēžos. Visvairāk viņu nospiež mātes acis novērotās klusās asaras. Tēvs ir apņēmies cīnīties, lai notiek, kas notikdams. Vasara paiet spraigā darbā. Tuvojas bargais rudens. Visu vasaru grūti strādāts, bez kādas atpūtas un arī bez algas. Nāk arvien tuvāk rudens maksājumi. Viens termiņš jau palicis nenokārtots. Tas bija jānomaksā tā ap Jāņiem un tā Kungi arī iedalījuši, lai vasaru, kad zemniekam vismazākie ieņēmumi, būtu vismazākais maksājums. Tikai 40 rubļi, bet tolaik arī tas bija daudz. Tagad nu kopā sanāks ap kādiem 140 rubļiem un ieņēmumi rudenī nav gluži nekādi. Tikai izdevumi paredzēti. Vajadzētu iegādāt kādas 3 – 4 govis, arī pāris darba zirgus, bet par to jau nemaz nav ko domāt, jo tagad visi prāti saspringti domājot kā to renti samaksāt, lai neieķīlā un neatņem to, kas Tev pašlaik vēl ir, jo bankas jokus nepazīst. Māte nekur citur palīdzību savās bēdās neredz kā vienīgi pie Dieva sirsnīgās lūgšanās. Nemaz nav ilgi jāgaida, un Dieva sūtītais glābējs ir klāt. Kādu vakaru, pēc aukstas, vējainas, vēla rudens dienas, ienāk vecais Greizers no Pāvilostas un palūdz pārgulēt nakti pie viņiem. To jau viņam kā pazīstamam bez liekas runāšanas apsola. Vakarā jau nu notiek dažāda veida aprunāšanās ar ciemiņu. Starp citu, šis apjautājas, kā nu iet, vai nu te varēs noturēties. Mātei jau šis jautājums līdz kaklam, un tūliņ arī izraisa asaras. Sak, iztērējām savu sūri grūti sakrāto naudiņu, un nu jāiet atpakaļ par kalpiem pie barona. Vecais Greizers padomā, paņem Tēvu zem rokas, izved aiz mājas stūra, izved aiz mājas stūra, kur neviens nedzird, un saka: man ir brīva nauda – 400 rubļi. Tos es varu aizdot. Tēvs paliek domīgs, un saka: bet kad es Tev viņus atdošu. Nu kad Tev būs, tad Tu atdosi. Pēc pāris dienām, Greizers ar naudu klāt, un bez neviena raksta, tāpat uz goda vārda iedod 400 rubļus, un saka: kad Tev būs, tad Tu man viņus atdosi. Tā vecie vīri uzticējās viens otram. Greizers pat negrib ka kāds zin, ka viņam ir nauda. Tagad nu sākās jauna dzīve. Nerviem slodze noņemta. Tagad ir rīcības kapitāls skaidrā naudā 400 rubļu. Tagad var samaksāt renti, nopirkt pāris zirgus, dažas govis, nopirkt labu sēklu un daudz ko citu. Laiks rit spraigā darbā. Tēvs strādā pa māju, un Jānis visu ziemu brauc peļņās, lai sagādātu pavasara renti. To arī ir ar uzviju sagādājis un nu jau lielās rūpes arī mazinājušās. Tagad jau ir ieaudzēti 6 jauni zirgi. Kādi 15 govslopi ar visiem jaunajiem jau skaitās. Arī lauksaimniecības inventārs iegādāts pietiekoši, bet nu ir pienākušas atkal citas rūpes. Jānim atnācis laiks sievu lūkot. Jānis bija acis metis uz Kalnenieka vecāko meitu Katrīni Treijāni. Meitenei bijuši arī vēl citi kavalieri. Starp tiem arī Labraga Šekuma dēls Mārtiņš Arājs. Tas toreiz skaitījies pie bagātiem jeb labi pārtikušiem un šī iemesla dēļ, lieta izšķīrusies Jānim par sliktu, bet Katrīnai tiecoties pēc bagātības notika nesalīdzināmi sliktāk kā Jānim. Arājs palika par nelabojamu dzērāju un no tā Katrīna daudz dabūja ciest un savu kļūmīgo soli nožēlot. Jānis atveda sievu no savas agrākās dzīves vietas paziņām. Bet kā tad nu dzīvos. Tēvs vēl pietiekoši spēcīgs vīrs, kurš vēl būtu spējīgs saimniecību vadīt dažus gadus, to Jānis saprot. Tēvs Jānim, kurš tās galvenās grūtības visas iznesis gandrīz uz saviem pleciem, atdod pusi no Kasparu mājām ar visu pusmājas inventāru. Tāpat lopus, trīs jaunus zirgus, dažas govis un tāpat daļu no sīkiem lopiem un putniem. Tēvam jau nu mēs palīgi paliekam pietiekoši. Krišs tagad tas galvenais palīgs. Tad Ansis, un es jau arī sāku cūkas ganīt. No sieviešiem, Anniņa, kā mēs viņu toreiz saucām, jau bija riktīgā meitas kārtā un Jūlija jau ganīja govis. Jānim bija kādi algoti palīgi. Jānis ar pusi tās Kasparu mājas nodzīvoja laikam trīs gadus. Nezinu kā bija sadabūjuši zināt, ka Medzes barons pārdod kādu Bitenieku māju.









Aizbraukuši apskatīt. Izrādās, ka nopirkt būtu pa spēkam. Barons pievienojis pie muižas vienu labu māju, kura bijusi tuvu pie muižas robežām, un tai vietā pagastam atdevis citu kādai vecai mežsarga mājelei, kurai tikai viena maza ēciņa vienā galā dzīvo meža sargs pats, otrā govs un zirdziņš. Tai apmērītas 160 pūra vietas zemes, kura pilna akmeņu un zeme nav no mūžīgiem laikiem kustināta. Iesāc nu Jāni ar savu lielo spēku šeit jaunu dzīvi. Jānis ir enerģijas pilns, un liekās šeit iekšā ar visu krūti. Lauž akmeņus, rok grāvjus, taisa jaunus tīrumus. Bet nu pienāk tāds laiks, ko visi medzinieki sauca par laimīgu gadījumu. Liepājā sāk būvēt kara ostu, un, tur vajag daudz akmeņu, un tie medziniekiem ir neierobežotā daudzumā. Bet Jānim šī laime pārvērtās par nelaimi. Vajadzības tagad bija atkal lielas un Jānis izmanto gadījumu. Akmeņus lauž strādnieki no Latgales, pa lielākai daļai, un Jānis jau sagādājis piecus zirgus un raujas ar akmeņu pievešanu Tosmarei, kur sāk veidoties kara osta. Jānim ir palīgs, gadus 15 vecs zēns. Sievas brālēns, kurš palīdz pagaiņāt zirgus, kuri atpaliek cits no cita, bet pie vezuma piekraušanas un izkraušanas strādā Jānis viens. Braukšanu taisa divreiz dienā un sakrauj piecus vezumus. Jānis nomet kažoku, bet mugura tomēr slapja. Kamēr aizbrauca līdz krautuvei, palika jau vēsi. Kamēr 5 vezumus izkrauj, sasvīst atkal, un tā tas iet dien dienā kādus trīs gadus un pa to laiku sieva ar grūtu slimību, un noguļ uz gultas gandrīz divus gadus. Jānim grūtas dienas – jātaisa zeme, jāārstē sieva, jācep pašam maize, jāvāķ trīs nepieauguši bērni. Jānis to visu iztur bez kurnēšanas. Tēvs sūta Anniņu Jānim palīgā. Jānim sieva neizveseļojās un nomirst. Jānis kādu laiku dzīvo viens ar saviem trīs bērniem. Anniņa viņam piepalīdz. Ilgi tas tā neiet. Anniņai gadās precinieks, un viņa no brāļa aiziet pie vīra. Jānis paliek viens un domā, ko nu darīt tālāk. Zeme jau ietaisīta būtu pietiekoši. Zeme būtu laba, auglīga. Saimniecības ēkas arī sabūvētas. No parādiem arī būtu laukā, bet saimnieces nav – būtu jāprecas. Domāts, darīts. Kādu sestdienas pēcpusdienu Jānis atbrauc Kasparos. Parunājušies ar tēvu un Ansi, aizbrauc. Ansis aizbrauc līdzi. Es dzirdu, kā tēvs ar māti sarunājās, ka Jānis aizbraucis bildināt Sproģa Annu. Ar pirmo laulību Jānis piedzīvoja 2 meitas un dēlu. Dēls vecā, jeb pirmā kara laikā pazuda bez vēsts. No otrās laulības piedzima divi dēli, vecākais Ādams, un jaunākais Krišs. Dzīve tagad būtu normāla. Trūkums vairs nespaida, bet tagad Jānis sāk just, ka nav kaut kas kārtībā ar plaušām. Toreiz izārstēt plaušas bija neiespējami, kā pašlaik vēzi. Kurš cilvēks ar tādu kaiti saslimst, tur ir droša nāve. Bet Jānis ar savu spēcīgo ķermeni izturēja ilgi. Tuvu pie 30 gadu viņš no istabas laukā uz ilgāku laiku nevarēja iziet, jo mazākā vējiņā, viņam trūka elpa. Bet viņš nodzīvoja pāri 90 gadiem, un kad viņš mira, viņam bija no plaušām atlikusi tikai viena ceturtā daļa. Jānis nomira Sakā, septembrī, īsi pirms krievu ienākšanas. Ādamu, viņa sievu un meitiņu, kā arī māti 1941.gadā izveda uz Sibīriju un tur viņus Staļina kalpi nobendēja. Krišs ar savu ģimeni dzīvo Amerikā. Tik daudz par Jāni. Turpmāk aprakstīšu drusku par brāli Krišu.

Pēc Jāņa aiziešanas uz Biteniekiem, Krišs paliek galvenais palīgs tēvam. Bet tas jau ilgi nevelkas, jo pienācis precības laiks arī Krišam. Krišs apprecēja Sakas Kalnenieka jaunāko meitu Līzi Treijāni un nu bija Kaspari atkal jādala divās daļās un tā arī izdarīja. Ilgi jau Krišs Kasparos uz to pusmāju nenodzīvoja. Laikam kādus 4 gadus. Kasparos dzimis, cik es atceros no Kriša ģimenes, ģimenes, laikam pirmā, jeb vecākā no meitām – Ieva, tad Ansis, un laikam arī Emīlija. Gadījās ka Kalneniekam nomirst sieva, jeb Krišam sievas māte. Kalnenieks jau bija labi gados un viņš tagad paliek viens ar nepieaugušu dēlu. Vecais Kalnenieks šiem nu izrentē savu māju uz sešiem gadiem ar visu mājas inventāru.

Te nu Krišam ļoti palīdzēja mūsu tēva saprātīgais padoms, gudrais un nosvērtais prāts. Kad Krišs pārcēlās uz Kalneniekiem, viņš gribēja savu Kasparos iegādāto inventāru likvidēt, jo Kalnenieks savu māju citādi nerentēja, kā kopā ar inventāru. Tēvs viņu pamācīja – Kalnenieki Tev būs kādā jaukā dienā jāatstāj ar visu viņu inventāru, jo Kalneniekam aug dēls, kurš pēc sešiem gadiem būs mājas saimnieks un Tu tādā gadījumā iziesi ar spieķi rokā. Nekā Tu tur uz tiem sešiem gadiem neiekrāsi. Paturi no sava inventāra cik vien Tu vari, un, pārējo atstāj pie manis. Nāks laiks, kur tas Tev noderēs. Un laiks atnāca. Vecais Kalnenieks sadomā precēties un paņem sievu par kādiem 20 gadiem jaunāku, kā pats – dēls saslimst un paņemas un nomirst – tīri kā likteņa ironija. Kalnenieka jaunā sieva mudina savu vecīti, ka vēl vajadzētu pašiem saimniekot. To tagad arī Krišs ar savu Lizīti saprot. Tēvam rūp Kriša nākotne. Tēvs kādu dienu atbraucis mājās no Aizputes runā ar māti un saka: ka viņš Aizputē sarunājies ar kādu snēpelnieku, ka tur Snēpelē pārodot kādas mājas, kuras saucoties „Gaiļi”. Tēvs sūta uz karstām pēdām ziņu, un trešā dienā brauc abi šīs apskatīt. Mēs visi ar aizturētu elpu turam īkšķi, lai labi izdotos.











Šie atbraukuši mājās vareni jūsmo, ka esot skaista vieta, un tādu garām laist nevarot. Tagad nu atkal visi kopā grabina naudiņu un daļu vēl aizņemas no draugiem un nopērk „Gaiļus”. Nākošā pavasarī mēs vedam Krišu ar Lizīti prom caur trejdeviņiem pagastiem uz Snēpeles „Gaiļiem”. Pirmais sākums „Gaiļos” ir grūts. „Gaiļos” dažus gadus saimniekojuši čigāni. Zemes visas atmatās. Sevišķi grūti visu zemi pavasarī uzart un laikā apsēt. Tēvs sūta Ansi palīgā. Krišs ar savu Līzīti raujas vaiga sviedros un grib par katru cenu „Gaiļos” nostiprināties, un kā jūs šodien redzat, tas viņiem arī izdevies. Blakus laicīgajam darbam, Krišu interesēja garīgais darbs. Kā savās mājās, tā arī plašā dzimtenē. Nelieloties varētu teikt, ka viņš Snēpelē nodibināja baptistu draudzi un arī uzbūvēja baznīcu. Tas viss bija viņa nopelns, un viņa vienmēr laipnā, mīļā Līzīte turēja viņa nogurušās rokas kā Ārons Mozum. Tālāko jau Jūs visu zināt paši, un tagad lai miers viņu pīšļiem.

Ansis no mums ir trešais brālis. Ansis ar zemi nebija draugos. Viņam vairāk interesēja pilsētnieku dzīve. Nevarētu teikt, ka viņš nebūtu strādājis, jo slinks viņš nekad nav bijis, bet viņam kaut kā neveicās zemes darbos. Ja viņš strādāja ar zirgu, tie viņam bieži pamuka, saskrāpējās, dažreiz pat ar ecēšām un tēvam tāda paviršība bieži izraisīja dusmas. Māte arvien tēvu gribēja pārliecināt, lai viņš atlaiž Ansi iet uz pilsētu, ja viņu tas tā ineteresē, un tēvs atlaida arī. Ansis apprecēja turlavnieci Ievu Brentsoni. Kasparos viņi padzīvoja kādi divi gadi, un tad pārcēlās uz Ventspili. Tur viņu rekomendēja skolotājs Marcis, pie kā viņš bija savā laikā mācījies skolā Ventspilī. Tēvs viņu bija palaidis vairāk kā mūs, tos citus. No Ventspils Ansis pārcēlās uz Liepāju un tur iestājās dzelzceļa darbnīcās, un nostrādāja kā borētāju, jeb urbēju nodaļas vadītājs, visus krievu un vācu laikus. Bērni Ansim bija tikai viena meita Alma. Viņu bija precējis Augusts Dzintarnieks, arī liepājnieks. Gadījās tā, ka vācu okupācijas pēdējā laikā, krievu lidmašīnas, Liepājai bieži uzlidoja. Viņi visi, Ansis ar sievu, un meitas ģimeni dzīvoja kopīgā dzīvoklī uz Vītola ielas, Liepājā. Tur vienā naktī, uzlidojumā, noslaucīja visu to ielu, un viņiem visa tā mantiņa, tur sadega līdz pēdējām lupatām. Paši bija glābušies patvertnēs. Tad viņiem bija iedots dzīvoklis Jaunliepājā – uz Lāča ielas. Bija tāda skaista mājiņa uz Lāča un Aldaru ielas stūra, un vienā naktī uz šo mājeli uzmeta bumbas, un atkal, pa otram lāgam visas, no jauna iegādātās mantiņas sadega atkal.

Ansis to nakti nebija Liepājā. Viņš bija izbraucis pie mums uz Ulmali, un viņa sieva ar bērniem sadabūjušas no labiem ļaudīm kādus drēbju gabaliņus, apģērbušās kaut kā pašas, un bērnus, un no tām bailēm uzbēgušas uz kādu vācu kuģi, kuri toreiz veda bēgļus uz Vāciju, un aizbraukušas. Un tā viņš palika Ulmalē. Kad 49-tajā gadā bija latviešu izvešanas uz Sibīriju, tad arī Ansi aizveda ar to ieganstu, ka viņam piederīgie ārzemēs. Jānis ar Krišu armijā nebija dienējuši. Ansis caram nodienēja turpat četrus gadus. Kā rezervists bija iesaukts japāņu karā, tas bija kādā 4-tajā gadā. 14-tā gadā atkal iesauca pirmajā pasaules karā. Rītprūsijas frontē krita vācu gūstā. Vācijā, gūstekņu lēģeros pie krievu karagūstekņiem bija iesācis lielus misiones darbus. Atgriezušies kādi, apmēram 400 gūstekņi, pa lielai daļai Sibīrijas krievi. Vācu valdošās aprindas, šo lietu nav bremzējušas, gluži otrādi – atbalstījušas. Ierādījuši telpas, kur var sapulces noturēt. Vācu baptistu mācītājiem bijis liels darbs ar šo kristīšanu. Sibīrieši padaudz gribējuši Ansi dabūt sev līdzi par mācītāju, bet ar to nekas nav sanācis, jo vācu lēģeru priekšniecība tos, kas strādājuši kādā fabrikā, no lēģeriem izņēmuši strādāt fabrikās. Katrs savā ierastā darbā. Tad gājis labi. Vācieši maksājuši to pašu maksu, ko saviem strādniekiem, un saņēmuši tās pašas kartītes priekš uztura, un brīvā laikā varējuši klejot pa pilsētu brīvi bez uzraudzības. Viņš bijis galīgi brīvlaistais. Varbūt sakarā ar to lielo pamošanos lēģeros. Krišam ar Ansi bija tādas žīda dabas. Ja viņus, kā saka, izgrūž pa vienām durvīm laukā, viņš pa otrām lien atkal iekšā, pie vienam neapvainojies. Mēs ar Jāni tā nevarējām. Un tādā veidā Krišs mantoja daudz dvēseles priekš pestītāja, kā savās mājās, tā par visiem Vidzemes darba laukiem. Ansim sieva nomira Amerikā. Meita Alma vēl tur strādā. Viņa tur ir precējusies. Meita un viens dēls, kurš strādā, kā būvinženieris. Jaunākais dēls, pašlaik beidzis studijas. Ansis nomira 94 gadu vecumā.

Māsai Jūlijai tēvs iekārtoja jaunsaimniecību Cīravas pagastā. Viņi dzīvoja pārtikuši savā laikā. Viņa nomira īsi pirms Anša nāves, 84 gadu vecumā.

Man kā jaunākajam bija caram jānokalpo arī par saviem vecākajiem brāļiem, veselus 9 gadus. Četrus gadus obligātā kara dienestā, un četrus gadus pirmajā pasaules karā. Kad nogāzām caru karodami, un karu nobeidzām Kameņecpodoļskas guberņā pie Dņestras, pilsētiņu sauca Staraja ušica. Otrā pusē Dņestrai Besarābija, un te mūs demobilizēja.

No turienes ar lielām grūtībām, caur laimīgu gadījumu tiku mājās. Tolaik Latvijā vēl valdīja vācieši. Laikam manu ceļu pašķīra manas mātes sirsnīgās lūgšanas, kuras mani bija vadījušas visus šos garos, grūtos kara gadus. Minskā satiku lielu baru bēgļu, kas brauca uz Liepāju, un laimīgi man izdevās iekļauties viņu barā un tā vienā rāvienā tiku Liepājā. Te vācieši mani bez kādas lielas ceremonijas palaida mājās. Brālis tanī laikā dzīvoja Medzē, Biteniekos, un es iedams no Liepājas nakti pārgulēju pie viņa. Otrā dienā gāju uz Kaspariem pie mātes. Un man par lielu brīnumu māte man saka: kur Tu vakar biji? Man teica, ka Tu brauc mājās, un ka Tu būsi pie manis jau vakar. Es saku – kas tad Tev to varēja pateikt, to taču neviens nezināja, ka es braucu mājās? Viņa man saka: es visu zināju, jo to mans kungs man pateica, ka Tu esi dzīvs, un brauc mājās, un Tev jau vajadzēja būt vakar mājās, tā man tika pateikts. Arī Ansis būs mājās. Es par jums abiem Dievu lūdzu, un uz manām lūgšanām man tika atbildēts. Bet kur Tu vakar biji? Mātei rādās, ka viņa būtu nu saņēmusi nepareizu informāciju. Es saku – paliku pie Jāņa Biteniekos pa nakti, jo viņi mani nelaida prom, un piespieda pārgulēt nakti. Nu tad es saprotu, tagad ir viss kārtībā, jo ticīga cilvēka lūgšanas daudz ko iespēj. Tādu teikumu mēs lasām Bībelē un tas ir pateicīgs. Pēc šī lielā kara Kasparus atradu ļoti nožēlojamā stāvoklī. Tēvs pa šiem gadiem bija miris. Karam sākoties mobilizēja mani ar gandrīz visiem zirgiem. Arī pārējos lopus visus piespiedu kārtā dabūjuši aizdzīt uz Priekuli un nodot lopu pieņemšanas punktā. Māte paturējusi tikai vienu savu vismīļāko gosniņu. Tā pati, pa šiem garajiem kara gadiem palikusi bez neviena zoba. Ēkas pavisam sabrukušas. Zirgs ar tik viens. Iesāc nu Andrej jaunu dzīvi uz šīm drupām. Vecie brāļi mani drošināja, lai tik sākot un strādājot. Tēva mājas tādā bēdīgā stāvoklī, un māte jau tā kā tā no savas mājas laukā neies. Gandrīz jau mātes dēļ tik sāku atkal Kasparos saimniekot. Vienam rādījās neiespējami. Atnāca man palīgā mana mīļā Ancīte, kura visus šos garos un grūtos kara gadus bija mani uzticīgi gaidījusi. Kasparus atjaunojām. Visas ēkas uzbūvējām. Bet bija mums vēl liels starpgadījums. 18.novembrī bija nodibināta Latvijas valsts. Un kā jau katrā valstī, ir sastādīta arī valdība ar visiem, kā saka: ministriem. Latvijā izsludināja mobilizāciju, un vasarā mūs vecos, karā norūdītos Latvijas armijā. Tikko bijām kaut ko sākuši, te Andrejam jāiet atkal karot, un Ancis paliek viens ar veco māti, raudot. Gandrīz jau veselu gadu atkal dabūjām nokarot, līdz nāca tāds stāvoklis, ka varēja sākt mūs, tos vecos karotājus atlaist. Art un sēt, un gādāt jaunākajiem maizi, kuri sargāja mūsu drošību. Kasparos nodzīvojām kādus 12 gadus un pēc tam radās tāds stāvoklis, ka dabūjām pārcelties uz Ances tēva mājām, jo tur Ances vecākais brālis Jānis nomira, un, vecie palika bez kādiem palīgiem. Kasparus pārdevām un dabūto naudu sadalījām starp mantiniekiem.

Skatīt Lasmaņu dzimta lielākā kartē