Citos laukos

1.

Reiz, kad ābeles bij’ ziedos,

Aizbraucām pie onkas ciemos,

Onka dzīvo citos laukos –

Tikpat zaļos, tikpat jaukos,

Atšķirība tikai tāda –

Garām upīte tek kāda,

Mazliet lielāka par mūsu,

Un ja mirkli paliek klusu –

Sadzirdēt var ūdens balsi

Kurš starp akmeņiem dej valsi.

Tad vēl šitie kalni, lejas,

Un vēl daudzās bišu skrejas

Ābeļdārzā tur aiz mājas –

Tur gan labāk nespert kājas!

Man jau ļoti medus garšo,

Tas, ko šitās bites ražo.

Baltmaize ar medus kārtu,

Klāt vēl pienu tikko kāstu...

2.

Atvainojiet! Tūlīt beigšu –

Trešo krūzi tukšu dzeršu,

Paiesim gar upes krastu

Apskatīt ko neparastu.

3.

Man jau patīk tādas vietas

Kur var redzēt jaunas lietas,

Tādēļ pirmais esmu kājās –

Pietiek šodien sēdēt mājās!

Šeit no augšas skati jauki –

Apkārt pļavas, meži, lauki,

Tālāk ezers tīri prāvs.

Nokāpiens līdz upei stāvs!

4.

Pirms līdz upes krastam tiekam,

Garām kokam jāiet lielam,

Tāds kā manā grāmatā,

Vienā skaistā pasakā.

Stumbrā dobums – tāds kā logs,

Vai tur ragana vai spoks?

Neviens nezinot kas šajā

Mitinājās burvju mājā.

Skudriņas pa miesu skraida –

Noslēpumi mazliet baida.

Ozols šis tik mil – zīgs, mil – zīgs,

Es pret viņu nie – cīgs, nie – cīgs...

Tādēķļ atvieglots es justos

Ja mēs tūdaļ tālāk dotos.

Laikam jutis manas bažas

Vilciņš Rembo tālāk drāžas.

Aizskrēja pa meža taku –

Laikam sajūt burvju smaku.

5.

„Šitos kokus, redzat paši,

Apgrauzuši zobi aši –

Bebru ģimene te dzīvo

Un pa naktīm mežā siro.”

Koks no visām pusēm grauzts,

Un tad ņemts un pušu lauzts.

6.

Brīnumi vēl tikai sākas

Tad, kad izejam uz takas.

Onkulis it lepni saka:

„Šitā saucas „Bebru taka”!”

Ciešāk tveru tēta roku,

Varbūt paņemt kādu koku?

Ja nu pēkšņi, tur aiz krūmiem,

Izlien bebrs ar gariem zobiem!?

Ja jau šitā sakož koku,

Cik tur vajag – pārkož roku!

Neesmu nebūt es bailīgs,

Taču laikam viss ir mainīgs.

Mājās, tur ir cita lieta.

Pazīstama katra vieta.

Tur ar visiem esmu draugos,

Šeit es esmu citos laukos.

Onkuls laikam redz ka „raustos”,

Aptur savus soļus platos.

„Bebrs ir bebrs, tas jau nav nīlzirgs –

Priekšā uzcelts aizsprosts milzīgs.”

7.

Tikko atkal soļot sākam,

Mamma čukst lai visi stāvam.

Bebru redzējusi esot

Ūdenī no krasta lecot!

Visi tūdaļ izstiepj kaklus –

Saredzēt grib upes krastus,

Bet tie kaut kur tālu lejā,

Koki priekšā, zari sejā,

Onkuls acīgāks par visiem –

Ierauga un saka visiem:

„Nav ko satraukties te lieki –

Tie ir Rembo ūdens prieki!”

Vilšanos redz mammas sejā

Ka tas suns, ne bebrs tur lejā.

Arī manas bažas izklīst

Ka no upes bebrs var izlīst.

8.

Nokļūstot pie bebru dambja

Mugura pavisam slapja.

Apstājoties ielenc mani

Asinskāri odu bari!

Domāju, ka bebru dambis

Ir tāds pats kā tvaika dampis,

Kaimiņam pie vārtiem sētā

Laukumiņā nobruģētā.

Upei šķērsām koku krāvums,

Bet pa starpām zaru lērums,

Zāles kušķi, citas drazas –

Vidū sanāk slūžas mazas.

9.

„Kur ir bebri? Redzēt gribas!”

Kaut ar pašam pārskrien tirpas.

„Bebri izlien tik pa nakti,

Kas grib redzēt, tie stāv vakti.”

Vēl pa nakti! Nu paldies!

Man jau tagad āda niez!

Odi visu dienu badā,

Tagad vienā lielā barā

Mani vienu apsēduši –

Pusdienām sev nolēmuši!

10.

Nokaltuša koka galā

Atskan krā – krā balsī skaļā!

It kā signāls būtu dots –

Gaisā paslejas ik zods.

Krauklis sēd un galvu krata,

Nezin, kam tos krā – krā velta?

Varbūt tas šā meža burvis –

Ver uz viņpasauli durvis!?

Bet, varbūt par kādiem darbiem

Pārvērst grib viņš mūs par bebriem!

Man jau kļūst pavisam „skābi”,

Nedzird odus. Tie pat rāmi!

Laiks, man šķiet, uz māju doties,

Ne ar bebriem saradoties!

Mamma, tante, arī pošas,

Acīm redzot ar’ nav drošas,

11.

Taciņa caur alkšņu krūmiem

Beidzot paglāba no odiem,

Un no melnā kraukļa varas –

Lai tur viens pats sēž un baras.

Nu, pa lielceļu uz mājām

Kājām putekļainām gājām,

Mierīgi, bez kādas steigas –

Stāstam laimīgas būs beigas.

12.

Diena iet uz rieta pusi –

Laiks mums braukt uz māju pusi.

Satumst arī burvju mežs –

Apskatīts, bet tomēr svešs.

Ābeles ir vienos ziedos,

Cerams ka man onka piedos

Ja ne tā ko pastāstīju,

Taču tā es aizvadīju

Svētdienu pie viņa laukos –

Tik pat zaļos, tik pat jaukos!

/ Denis /