Barons Hausštofs, savas muižas dārzā apracis pēdējo no mēra mirušajiem ģimenes locekļiem, nometās ceļos pie katra krusta, sakot dziļu pārdomu lūgšanu par mūžībā aizgājušajiem. Tur guļ viņa trīs meitas, dēls, sieva, un beidzot, viņa paša vecais tēvs. Dažādos skarbos dzīves vējos rūdītās vīra acīs atvērās asaru avots. Ilgi, ilgi viņš te kavējās un, likās, ka šīs pārdomu rūgtās skumju asaras nekad nebeigsies.

Beidzot barons jūt, ka te vairs nav ko darīt. Mēris bija paņēmis visu, kas bija atlicis pēc ziemeļu briesmīgā kara gadiem. Ilgais karš paņēma iedzīvi. Muižas ļaudis, kas kara ordām pāri ejot, bija palikuši pavisam maz, tagad mēris paņēmis pēdējo, atrazdams tos pat visdziļākā meža biezoknī. Naktīs vilki gaudojot, steidz pievākt to, kam vairs nav piederīgo, kas aprok.

Baronam Hausštofam nav vairs žēl sava nelielā muiža. Kara ordas paņēma iedzīvi, nodedzināja, sagrāva ēkas, briesmīgā slimība – muižas ļaudis un paša ģimeni. Pašam liktenis atstājis tikai kailo dzīvību...

Ir jābēg, jābēg no šīs nāves pekles, kamēr vēl šausmīgās bezmiega naktīs nav uzvarējis pašnāvības sātana eņģelis.

Pa Rāvas un Paskrundas meža nolūzušiem kokiem apklāto ceļu, lēni kustās braucējs. Ratus velk spēcīgs, brūns zirgs. Braucēja mērķis, izbraukt cauri Kurzemei, sasniegt sava tēvoča muižas Rietumprūsijā. Tas nebūs tik ātri, varbūt paies mēnesis vai vairāk. Jāizbrauc cauri nāves valstībai – miroņu zemei.

Braukšana ir baiga un nedroša. Visādi drošības ieroči baronam Hausštofam ir gan līdzi, taču naktīs gulēt ir nedomā – jāsargā zirgs no visapkārt gaudojošiem vilkiem. Pagulēt un paganīt zirgu var tikai dienā. Atminoties senos laikus, kad reti kāds vilks uzdrošinājies no meža iebrukt aitu barā. Tagad pavisam citādi: karā noslepkavoto iedzīvotāju un kara kalpu neapbedītie līķi stipri veicināja šo plēsoņu vairošanos, no šiem līķiem barojoties. Tagad vilku bari kļuvuši pavisam pārdroši, jo visi meži un mājsētas, tāpat kā pilsētas palikušas bez iedzīvotājiem, tāpēc vēl palikušiem retiem iedzīvotājiem vajadzēja būt sevišķi piesardzīgākiem no vilku bariem. Vilku bari vēl varēja pabaroties no kaut kur vēl neaprakta līķa. Taču tādi kļuvuši aizvien retāk.

Barons braucis jau vairākas dienas. Piebraucis Jāteles muižā, viņš nesatiek nevienu cilvēku. Savāda miroņu smaka liek nogriezties uz Vilgāles ezera pusi. Tur treknā ezermalas zālē palaiž zirgu pabaroties un atpūsties. Ezera malā barons Hausštofs satiek kādu vīrieti ar bārdu noaugušu seju. Viņš nācis no Kuldīgas un stāsta, ka pilsētā gandrīz visi apmiruši no mēra. Vēl dzīvi esot ne vairāk kā 7 cilvēki. Viņa sieva esot vakar kā mirusi. To esot kaut cik apglabājis un tagad bēgot no pilsētas. Kuldīgā ielas un nami ar neapglabātiem līķiem. Kad saticis dažus kara kalpus, kas jājuši Kuldīgas virzienā, tie dabūjuši šausmīgo ziņu par Kuldīgā notiekošo, steidzīgi pagrieza zirgus uz Tukuma pusi, aizjāja pa Saldus ceļu.

Vīrietis drīz aizgāja gar ezera malu uz Turlavas pusi.

Barons Hausštofs, izbraucis cauri Jāteles pusmuižai, iegriezās pa kara ceļu biezā mežā. Te mežā ceļš aizsprostots no bijušo kara kalpu nogāztiem kokiem pār to. Ceļš nelietojams. Pajūgs uzmanīgi jāvada cauri mežā augošiem kokiem bez ceļa. Ceļotājam ienāk prātā doma: ka tikai nu nenomaldītos vien.

Ir jau braukts bezgala ilgi. Jau tuvojas atkal vakars, bet priekšā neizbraucams purvs. Jānogriežas gar purva malu. Taču tepat jāpavada nakts. Nakts ir baiga, no apkārt tuvu un tālu dzirdamiem, zvēru brēcieniem.

Uzticīgais zirgs sāk nemierīgi raustīties, ar kājām kārpīt zemi. Cilvēks paņem no vāģiem vienu no savām stobrenīcām, izšauj, tumsā mērķēdams pret to vietu, kur vērsts nemierīgā zirga skats. Šāviena troksnis atbaida neredzamo. Zirgs nomierinās. „Labi, ka paņēmu līdzi šaujamierīci”, - nodomā barons Hausštofs, - „munīcija, paldies Dievam, pietiekoša katram gadījumam”.

Gaismai austot, atsākas līkloču braukšana pa lielo koku noaugušo mežu. Beidzot laime atkal uzsmaida: laužoties cauri mežam, priekšā paliels ceļš. Nu būtu viss labi, bet mežs pilns ar ārkārtīgi biezu miglu. Pilnīgi neiespējami noteikt debespuses. Bez ceļa, maldoties pa lielo koku starpām, apbraucot nokritušos kokus, debespuses sajukušas. Miglā pilnīgi neiespējami noteikt virzienu. Gaidīt, kad dienā, varbūt, migla izklīdīs, nevar, jo var uznākt atkal vakars. Taču braukt uz labu laimi arī nevar, tad var nokļūt atpakaļ no kurienes brauca. „Var gadīties iebraukt tādā šaurumā, kad netieku ar vāģiem ne uz priekšu, ne atpakaļ” – gudro Hausštofs.

Kad caur miglu atspīd nedaudz gaišāka puse, barons uz labu laimi sāk virzīt zirgu uz turieni. Kādu versti pabraucis, barons Hausštofs aptur zirgu, lai pats un arī zirgs ieturētu brokastis un pusdienas vienā reizē. Pa to laiku biezai miglai cauri jau paspīd saule. Tagad mierīgu prātu barons var atsākt braucienu. Savās vientuļās sāpju domās nogrimis, viņš izdzird tā kā bērna raudāšanu. Aptur zirgu, klausās – viss klusu. Varbūt kāds putns; varbūt ausīs skan vēl nesen dzirdētās sava bērna raudas, grūtās slimības vaidos. Tik daudz pārdzīvots, sirds plosīta un lauzta, kāds brīnums, ka te vientuļā mežā, kur vairāk dienu nav cilvēk balss dzirdēta, no nervu pārdzīvojuma ausīs atskaņojas nesen pārdzīvotais. – Nē, nē, te nekā pa īstam nevar būt. Barons uzsauc zirgam, tas paklausīgi sāk iet, bet atkal dzird bērna žēlas raudas. Barons aptur zirgu, un tiešām, - nu jau pavisam skaidri dzirdama bērna raudāšana, pa kreisi nelielā laukumā. No ceļa ved šaura, pa pusei aizaugusi brauktuve. Barons pagriež zirgu pa šo zālaino celiņu. Caur sīkiem krūmājiem tepat viņš ierauga jau palielāku lakumu. Tur kādreiz, varbūt, bija druva, bet tagad tas sen nav strādāts, apaudzis ar garu zāli. Gandrīz līdzās ceļam, aiz kupla ceriņu krūma, zaļu salmu jumta, pavisam zems mājoklis. Maz to var atšķirt no apkārtējās vides, liekas tas tur ieaudzis, pavirši uzlūkojot, kāds milzu akmens.

Piebraucot tuvāk mājiņai, spēcīgais zirgs pēkšņi satrūkstas. Aiz mājiņas stūra aizskrien divi pelēki vilki. Bērna raudāšana, kas nāca no mājokļa puses, apstājas.

Barons piesien zirgu pie neliela ozoliņa, iet aiz mājiņas otrās puses, no kurienes nāca dzirdētās bērna raudas... Viņš pēkšņi redz skatu, no kura vai sirds apstājas pukstēt. Pat briesmīgajos poļu, zviedru, krievu karos redzētais un pārdzīvotais likās ēna pret šo skatu.

Kara kalpi piedzērās ar vīnu, bez izšķirības slepkavoja, dedzināja. Tiem kāroja redzēt nāvētos cilvēkus asinīs mirkstam. Tie bija kara kalpi un reizē mežonīgi slepkavas. Bet bija vēl kādi slepkavas. Tas bija no kara kalpiem ievazātais mēris – slimības bacilis, kas cilvēku nonāvē, lēni sagraužot. Nežēlojot nevienu, vecu vai jaunu. Bija tomēr cilvēki, kam Lielais Dievs deva sevišķas neredzamas bruņas, kam šis briesmīgais slimības bacilis nekaitēja. Tāds bija arī barons Hausštofs un mazs puisītis, ko nupat barons ieraudzījis. Vai kara un daudzo ļaužu nelaimju pārdzīvojušam, viņam vajadzēja šā skata dēļ uztraukties? Bet tomēr, - tas bija briesmīgi.

Pie mājoklīša durvīm gulēja puskaila mirusi sieviete. Kājas tai vilki gandrīz līdz ceļiem apgrauzuši. Ieraugot baronu, neliels vilks beidz vēl tur mieloties un aizbēg. Pie krūts sievietei ieķēries mazs raudošs bērns. Sieviete, liekas, nesen tikko mirusi, krūts tai liekas apgrauzta. Vilki bērnu nav aiztikuši. Baronam, savi pārdzīvojumi, vairākas dienas braucot pa meža ceļiem, tā kā padzisuši. Bet šādu skatu viņš redz pirmo reizi. Tas viņu satriec līdz sirds dziļumiem. Sieviete, laikam, māte mirusi pēdējā, jo netālu aiz ceriņiem un bieza nātru pudura redzamas divas svaigas smilšu kopas. Tur droši vien guļ jau agrāk mēra paņemtie. Laikam jau baronu Hausštofu pats Dievs te sūtījis. Sūtījis atrast šo te mazo nelaimīgo.

„Bet ko lai tagad daru?” – domā barons, - „esmu pats bēglis, pat ceļu pazaudējis. Atstāt bērnu un braukt savu ceļu?... Nē, nē, bērnu ņemt nevaru nekādā ziņā.

Barons paņem bērnu, kurš nemaz nepretojas. Aiznes, ieliek savos ratos, iedod gabaliņu maizes, tas to drudžaini satver un caur saviem pāris zobiņiem, steigšus norij. Pie mutītes barons tam liek savu māla krūzi ar ūdeni... Ak, Dievs, bērns krūzi sagrābj savām mazajām rociņām un dzertu, varbūt, nebeidzami, ja barons to viegli neatņemtu. Kad bērns mazdrusciņ paēdināts, barons mēģina kaut ko izzināt no bērna. Uz barona jautājumiem bērns grūti saprotamā savā valodā saka: mamma... tēta... vilk... mamma... kāja... No gada, vai nedaudz vecāka puisīša barons nekā arī nevar uzzināt. Viņš ņem bērnu uz rokas un iet aplūkot nabadzīgo mājokli. Tas galīgi tukšs: kāda veca sega, nabadzīgs galds, gulta, dēļu lāviņas. Ēdamā nekāda.

Tagad barons domā un prāto: - „Bet ko darīšu ar šo puisēnu? Tas bez šaubām kāds latviešu zemnieka bērns. Vecākus mēris paņēmis, taču liktenis lēmis šo mazo slimībai neatdot...

Agrāk savā muižā barons saviem bērniem nekad neļāva ar latviešu zemnieku bērniem rotaļāties. Viņš tos turēja kā otrās, trešās, varbūt, vēl zemākas šķiras cilvēkiem.

Barona prātā, atmiņā pārdzīvotais, nežēlīgā kara un briesmīgā mēra nāves pļaujās, notrulinājies. Lielās bēdās, satraukumos un bailēs viņš palicis vienaldzīgs. Bērnu nekādā ziņā līdzi vest nevar, tas ir pilnīgi skaidrs. Pamest viņu te, arī būtu necilvēcīgi. Viņš raudās, bēdāsies līdz nāvei, kamēr pagurs, varbūt viņu vilki dzīvu saplosīs, apēdīs. Cilvēcīgāk ir viņu momentā iznīcināt. Ja jau liktenim paticis viņa gādniekus iznīcināt, kāpēc lai šis mazais te mokās mirtu... Viņš jau neko nejutīs, un pasaule ies savu gaitu. Ko cilvēki vai Dievs debesīs man varēs pārmest. Visi taču sāpēs, briesmīgās bailēs un mokās beidza dzīvi, un neviens viņus neglāba. Tie aizgāja, tūkstošiem, nāves valstībā.

Barons Hausštofs rīkojās. Viņš grib būt žēlsirdīgs un skaidri saprot: bērnu līdzi ņemt nevar, jo neviens nav teicis, ka kādā brīdī arī viņu neķer briesmīgā slimība, kas tad notiks ar mazo bērnu?

Tā domājot, barons bērnu jau nolicis, pelēkās mājiņas ieejai uz sliekšņa sēdot. Viņš paņem bisi no ratu kulbas, pieiet bērnam labi patuvu, paceļ bisi pret bērna galvu:

- Skaties, puisīt, te uz šo rīku! Es tevi vedīšu pie tēta un māmiņas!

Puisītis paceļ savas lielās acis un rociņas pret baronu un smaida, kā gribēdams sasniegt melnā stobra galu. Barons vēl vilcinās, viņam dreb rokas. Ir labi jānotēmē, lai nekļūdītos. Rokas pirksti uz šautenes mēlītes gaida, lai barona smadzenes dod pavēli spiest. Līdz ar to viss būtu atrisināts. Bet smadzenes vēl vilcinās, tur notiek cīņa, - tikai viens moments un puisītis neko nemanīs. Tu būsi desmit, - desmit? – nē, simtkārt žēlsirdīgāks kā mēris... Ļoti barga ir mūsdiena: simtiem, tūkstošiem vērtīgu, mīļu, labu cilvēku aizgājuši melnā mēra nocirsti. Kas šeit ir viens nevarīgs bērniņš pret latvju zemes zaudētiem ļaužu pulkiem. Pirksts, kas uz šautenes mēlītes nepacietīgi gaida pavēli no barona smadzenēm, kopā ar roku nevarīgi noliec šautenes stobru uz leju... Cīņa ir izcīnīta...

Barons Hausštofs pusnemaņā noslīgst likteņa priekšā uz zemes. Viņš ir uzvarēts. Uztraukumā viņš dreb kā lielā salā... Kā var ienākt galvā šāda sātaniska iedoma. Neesmu nekāds laupītājs, vai izdzimtenis, kara kalps, kuriem krusta vārdā slāpst, pagānu asinis...

Kad mazā puisīša platās, skaidrās, debeszilās acis satiekas ar barona Hausštofa ērgļa melnām acīm, un mazās rociņas apvijas tam ap kaklu, kad atskan mīlīgā svepstošā balstiņa: „tēta”, tad baronam kaut kas sirdī lūzt, - viņš atmin savu dēlu... Varbūt, ka te viņš to atkal atrod. Viņš taču savam dēlam, kad tas viņa rokās mira, sacīja: „Es Tevi debesīs satikšu.” Varbūt Dievs viņa dvēseli atsūtījis šeit tumšā vientuļā meža būdā, lai es to atkal satieku un vedu sev līdz. Barona krūtīs iedegās mīlestība pret atstāto puisīti. Nē, nē, viņš to neatstās nekad. Viņš vairs nebūs viens. Viņa bēdas un skumjas par zaudēto dzīvi un mīļoto ģimeni palīdzēs klīdināt šis nevainīgais latviešu zēns. Kas tur tālajā Prūšu zemē zinās, ka tas nav viņa miesīgais. Viņš brauks kopā ar šo. Ja jau melnā slimība viņu nav uzvarējusi, tāpat kā mani, tad bēdās mēs esam vienādi. Lai lielais Dievs mums palīdz!

Barons Hausštofs, pie jau redzētām smilšu kopām, izrok padziļu bedri. Aiznes puisīša māmiņas mirstīgās atliekas, viegli ieliek bedrē, un aizber ar zemi. No koka ar cirvi pagatavo vienkāršu krustu, iestiprina kapiņa uzbērumā. Abi ar puisīti nometās ceļos pie apglabātās māmiņas kapa. Baronam atkal birst nevaldāmas asaras. Vai par šo sievieti? Laikam jau vairāk, te pie vienkāršā krusta, atminot savējos tur tālā dārza koku paēnā guldītos; viņu, no sāpju vaidiem, izmisumā, pēdējiem elpas vilcieniem, caur ko sadega visi cerētie, lolotie laimes ziedi. Viņš atmin no vecā tēva, svētdienās lasīto dievvārdu: „Tas Kungs ir devis, tas Kungs ir ņēmis...” Tālāko teikumu viņš vēl nav stiprs izrunāt. Kā lai viņš saka: „Tā kunga vārds lai slavēts?” Uz to viņam nav spēka. Ja viņš tā teiktu, - viņš jūt savā sirdī, - tā būtu liekulība. Nē, nē, savā prātā viņš vēl nav spējīgs tā teikt. Viņš ir par godīgu, lai ar lūpām teiktu to, ko salauzta sirds nav spējīga just. Tā deg un protestē. Taču viņš saprot – nav cilvēkam nekāda spēka, ne vara pār to, ko liktenis – Dievs dara. Varbūt kādreiz Dievs dāvinās spēku uzvarēt karus un mēri, bet to laiku un laikus noteiks tikai Dievs pats.

Zedenes mazmuiža, kur kādreiz Kurzemes hercogs Jēkabs bija novietojis no Spānijas atvestās smalkvilnas aitas, lai savām vadmalas fabrikām nebūtu jāpērk dārgā ārzemju vilna, tagad pamesta jau daudzus desmitus gadu, tā stāv upītes krastā pussagruvusi, jo daudzo dažādo karu dēļ, to atjaunot nav spējis, ne gribējis neviens. Pēc hercoga nāves, tā dēls viņu pārdeva Rucavas virsbaronam, bet tas savukārt for Grūberam. Grūbers pats dzīvoja ārzemēs un par muižu nelikās nako daudz zināt. Cik pārvaldnieks gadskārtā no savas nabadzības tam samaksāja, Grūbers bija apmierināts. Pēc lieliem kariem un tiem sekojošas slimības, gandrīz visi kalpotāji un pats pārvaldnieks kaut kur bija aizbēguši vai miruši. Visā pusgrautā muižā atradās vairs bijusī pavāre Anna, latvju zemniece, gados jau pāri pusmūžam. No pārvaldnieka viņai bija gadījies dēls. Tas, kariem pāri ejot, bija gājis bojā. Tā viņa, klusās bēdās dzīvojot, pat nezināja viņa atdusas vietu. Gadiem aizejot, un ļaunām mēra briesmām pāri ejot, viņa bija spiesta dēlu piemirst pavisam. Tagadējām nelaimēm: kara un briesmīgās slimības apstākļos viņa pat apmierināta, ka nebija daudz piederīgo. Viņa viena dzīvo nabadzīgā jumta stāva istabiņā un kaut kā velk savu dzīvību.

Diena bija silta, pat karsta, bet vakarā ar tumsas iestāšanos, pelēka, dzestra migla pārklāja laukus, pļavas, mežus. Anna vēl nebija nolikusies nakts dusā. Kā parasti vakaros, apkārtnes mežos dzird vilku gaudošanu. Tas izraisīja baigas jūtas. Muižas bijusī pavāre Anna pēdējās melnās slimības laikā to pieradusi. Šajos briesmīgos laikos cilvēki vairījās no līdzcilvēkiem. Ja kāds kur parādījās, tad tam neviens klāt negāja, bet pabēga sānis. Arī Anna tāpat darīja. Šinī vakarā viņai gadījās pārsteigums.

Ar zāli aizaugušā pagalmā, tumsā un miglā saskatāms kāds pajūgs, kas apstājies pie mājas lieveņa. Lai jau stāv, Anna laukā neies. Sen te viņas pagalmā neviens braucējs nav bijis pat dienā, kur nu vel naktī. Anna stāv pie loga. Caur loga slēģa spraugu viņa vēro, kas tas par braucēju un, ko viņš darīs. Dienas gaisma vasaras naktī vēl ilgi atblāzmo un, ja nebūtu miglas, tad itin labi varētu saskatīt braucēju.

Braucējs piesien zirgu. Ratu kulbā kaut ko uzmanīgi apsedz, apvīsta, brīdi pastāv un tad palēnām nāk uz istabas pusi. Viņš apstaigā ēku drupas. Visu vērīgi aplūko, cik nu vakara krēslā tas iespējams. It kā no veciem laikiem, te būtu pazīstama vieta, ka te būtu kādreiz kalpojis. Tad pieiet pie durvīm, tās mazliet pagrūsta. Dzirdams ka nograb durvju aizšaujamais šaudeklis...

Vēlais braucējs nodomā: „Laikam jau istabā taču vajadzētu kādam būt.” Viņš lēnām pieklauvē pie durvīm, tad tāpat, pie sašķiebušā loga slēģa – atbildes nekādas. Vai tiešām te vairs neviens nebūtu? Te kādreiz dzīvoja mana tēva draugs, barons fon Grūbers. Draugi viens pie otra bieži ciemojās. Tie jutās laimīgi. Viņi bieži runāja par atmiņām no seniem laikiem. Jā, tie bija laiki... , kad vēl vecais hercogs Jēkabs bija dzīvs... Bija labi muižniekiem un negāja slikti arī klaušiniekiem. Hercogs rūpējās par visiem... Te visā apkārtnē bija novietoti Spānijas tīrsugas „Merinas” smalkvilnas aitu bari. Viņu audzēšanu rīkoja hercogs. Ja nebūtu bijuši naidu ļaudis, kas viņa darbu centās izjaukt, ja nebūtu viņam izdevies tik nepraša un godkārīgs dēls, kas nosēdies uz viņa valdnieka troņa. Ak, tad gan Kurzeme būtu spoža un bagāta. Varbūt, pat šis ļaunais mēris nebūtu ievazāts no godkārīgiem, mantkārīgiem karotājiem...

Ko lai nu daru? Būs jau visa nakts jāpavada tepat pagalmā. Nav pirmā nakts, kad pavadu zem klajas debess. Labi, ka nelīst lietus. Piebrauks tikai mazliet tuvāk ēkai, būs mazam vairāk pavēnis. Zirgs jāatjūdz, jāpalaiž zālē. Te jau vilki tik tālu no lieliem mežiem, varbūt zirgam neuzbruks un es arī te pie ratiem pasnaudīšu, zirgu uzmanīšu...

Jūtot pie savām mājām svešinieku pavadām nakti, vecai iedzīvotājai Annai miegs ne prātā. Kas tas varētu būt par braucēju? Visu apskata, apstaigā, kā pašu cilvēks. Uz klauvējumu gan neatbildēšu, kas var zināt, ko viņš nodomājis. Varbūt kāds zaglis, laupītājs? Atrodas tādi pārdrošnieki, kas slimības nebaidās, staigā no sētas uz sētu, kas miroņiem pat drēbes plēs no muguras, lai tikai tiktu pie bagātības. Šis tepat ar zirgu. – Nu jā, lai būtu, kur salaupītās mantas ielikt, uz muguras jau necik nepanesīsi. Kā tad – Anna caur spraugu vēro, - vezums jau diezgan piekrauts ar mantām. Tur droši vien kas ļoti dārgs, tāpēc arī pats virsū neguļ, piemeties zemē pie ratiem. Ik brīdi pieliecas pie ratu kulbas, padarbojas pa vezumu: šo to pačamda, apskata. Redz kā salaupa no tiem nelaimīgajiem aizgājējiem... Tomēr nekāds liels bandīts viņš nevar būt, citādi viņš durvis būtu atlauzis. Tas nieka šaudeklis jau nav pretinieks, ja vajag, - tikai ar delnu paspiest un durvis būtu vaļā, bet viņš ar varu nemēģināja, kā senāk kara kalpi to darīja. Jānogaida rīts. Gulēt gan negulēšu. Pēc pusnakts drīz vien būs rīts, kā jau vasaras naktī.

Paiet stunda pēc stundas, Annai risinot dažādas domas, uznācis mazs snaudiens. Pēkšņi viņu iztraucē bērna raudāšana. Vai tikai tas nebija sapnis? Anna uztrausās no savas guļas, pieskrien pie slēģa spraugas. Acīs ieskrien agra rīta gaisma. Un ko Anna redz?: „Miroņu aplaupītājs, zaglis, bandīts” tur rokās mazu apmiegojušos, varbūt, nosalušu raudošu bērnu. Ratu kulba mazliet sajaukta. Vīrietis atpogājis mēteli, pie savas miesas cenšas sildīt bērnu.

- Ak Dievs, - iesaucās Anna, - es cietsirdīgā sieviete! Es te istabā siltumā prātoju nezin ko, bet tur saltumā zem klajas debess nakšņo mazs, nevainīgs bērniņš. Droši vien bez mātes.

Annu sažņaudz dziļas jūtas, kas pazīstamas katrai godīgai sievietei, bērnu ieraugot nožēlojamā stāvoklī. Labi, ka viņa nav izģērbusies, kā naktsguļā, savādāk, varbūt, nepaspētu apģērbties. Anna atrauj durvju aizšaujamo rīku un izmetās laukā pie atbraukušajiem. Ne, labrīt, nepateikusi, viņa runā ātri:

- Nāciet, nāciet, steidzīgi nesiet bērnu istabā, būs bērnam silti! Ak, piedod, mazo cilvēciņ, ka es biju tik bailīga un liku visu nakti pavadīt laukā, aukstumā!

Anna neko nejautā. Paņem vīrietim bērnu no rokām. Tas apvij mazās aukstās rociņas Annai ap kaklu, ierunājas: „mamma”. – Šādu vārdu Annas sirds neatmin, kad dzirdējusi. Tas viņas jūtas aizkustina līdz sirds dziļumiem. Anna skriešus, ienes bērnu istabā. Novieto savā guļas vietā, iekur pavardā uguni un nu istabā ir mīlīgi, silti. Bet vislielāko siltumu jūt Annas sirds.

Kad istabā ienāk barons Hausštofs, sākās liela izskaidrošanās un stāstīšana. Tiek pabarots mazais puisītis. Pēc tam stāsti turpinās. Barons nav spējīgs Annai stāstīt nepatiesību. Viņš pastāsta visu: kā puisīti atradis, kā nodomājis to iznīcināt, kā sirds to nav ļāvusi. Anna klausās, acis priekšautā slaucīdama.

Baronam ienāk prātā doma mazo latviešu zēnu atstāt pie Annas. Taču šāda doma viņu sāpina. Jau vairākas dienas, kopā ar to ceļojot, viņš paspējis to no tiesas iemīlēt. „Es taču to izglābu no drošas nāves vilka zobos un no drošas nāves [baronam nodreb un sažņaudzas sirds] no bises, paša rokās...

Kopā ar Annu tiek nolemts, ka uz Prūšu zemi brauks visi trīs. Anna būs barona Hausštofa bērna aukle – audzinātāja. Bērna vārds būs, viņa paša mirušā dēla vārds – Heinrihs. Bērna izcelšanās noslēpums būs zināms tikai Annai ar baronu, bet citiem, visā pasaulē būs zināms tas, kā barons Hausštofs ar mazo dēlu Heinrihu un kalponi Annu palikuši dzīvi un bēgot no tālās lielās nelaimes, lūgs barona tēvoča mājā Rietumprūsijā, patvērumu.